|
Pamazam saku saprast cik patiess ir izteiciens “vienu cilvēku mēs cienām, otru mīlam, bet ar trešo dzīvojam”…skarbā īstenība… |
| pavasaris | 6. Mar 2003 @ 11:54 |
|---|
|
Pavasaris jūtas visur. Šodien man nācās piedalīties neliela aptaujā. Jautājumi bija tādi:
1. Uz kuru pusi Jūs noliekat galvu skūpstot vīrieti?
2. Vai Jūs aizverat acis kad skūpstāt vīrieti?”
Kad es mazliet aizdomājos par atbildi man piedāvāja veikt eksperimentu. Ņemot vērā ka aptauju veica divi jauki un simpātiski puišeli tas bija diezgan interesanti :-)) |
| greizsirdība | 6. Mar 2003 @ 10:13 |
|---|
|
Greizsirdība... Vai tiešam cilvēks ir greizsirdīgs tāpēc ka nav pārliecināts sevī, savos spēkos? Vai tāpēc ka baidās pazaudēt dārgo un mīļoto cilvēku? Dažreiz greizsirdība var paasināt attiecības, dažreiz visu nogalina... Kādu dienu saproti ka vairs nav spēka to ciest un ar to cīnīties, un var būt jēgas arī nav... |
| man patīk | 5. Mar 2003 @ 14:06 |
|---|
|
Холодный кофе. Горячий воздух.
Я на паркете рисую мелом.
Однажды жить станет слишком поздно
И ты поймешь вдруг, чего хотела.
Горячий красный. Холодный синий.
В решетке клетки скребутся крысы.
Нас быть другими совсем просили.
Нам запретили немые мысли.
Горячей рукой по холодным струнам.
Перегорели электрозвезды.
Мне не понять тебя. Мне с тобой трудно.
Застыло время в нелепой позе.
Горячий ветер в холодном доме.
Я к подбородку прижму колени.
Не понимаю. Он так огромен –
Мир – паутина – неоткровенный.
Холодный кофе. Горячка бреда.
Тебя затягивает паутина.
Машина эта, мой рыцарь бедный,
Тебя в который раз победила.
Холодный экран и горячие мысли.
Я рядом сидеть, как собака, устала.
Мы были рядом. Мы были близко.
Но паутина нас разорвала. |
|
Pilnīgas uzvaras nav…uzvaras vispār nav…ir tikai zaudējums, kuru nevar uzreiz atpazīt…zaudējums, kurš pirmā acu uzmetienā izskatās pēc uzvaras… |
| » (No Subject) |
|---|
Steiga, nepacietība, cerības, nogurums, neticība, skumjas, izmisums, solījums… Ierašanās, prieks, prieks, steiga, nepacietība. Gaidīšana…
5. Mar 2003 @ 13:57
|
| » (No Subject) |
|---|
Hmm...divas šokolādes, upeņu liķiera konfektes (brīnumaini garšīgas) un kaktuss...nav par daudz vienai dienai?...kāpēc visi man šodien tā lutina...hmmm...mierināšu sevi ar domu ka visi mani mīl un priecīgi atkal redzēt darbā...
4. Mar 2003 @ 13:59
|
| » (No Subject) |
|---|
Cik patīkami apzināties ka pasaulē ir cilvēks, kurš nes prieku tavā dzīvē, kurš priecina vienkārši ar savu eksistenci. Un nav svarīgi ka starp mums ir liels attālums un nav iespējas bieži satikties. Attālums pazūd kad mēs runājam pa tālruni, lasām vēstules un īsziņas, kurus rakstam viens otram, paliek tikai prieka un laimes sajuta. Un kad mēs beidzot satiekamies aizmirstas visas dzīves problēmas, svarīgi esam tikai mēs un mūsu tik ilgi gaidīta tikšanās. Ar laiku sapratu cik liela nozīme ir mūsu attiecībām, cik tuvi mēs esam neskatoties uz attālumu un citiem šķērsliem. Un gribas pateikt paldies šim cilvēkam par to ka viņš man ir, par to ka viņš eksistē un ar savu eksistenci nes prieku manā dzīvē.
4. Mar 2003 @ 11:05
|
| » hmm... |
|---|
Savadi...nekad negaidīju no šī cilvēka tik daudz maiguma, viņš vienmēr ir bijis mazliet cietsirdīgs un noslēgts sevī, bet vakar es viņu nevarēju pazīt...un rezultātā – es viņam nepateicu ka gribu pārtraukt mūsu attiecības...
3. Mar 2003 @ 12:29
|
| » (No Subject) |
|---|
Kāpēc man nepatīk mierīga dzīve? Man vajag, lai dzīvē nepārtraukti būtu kas jauns un interesants, lai būtu kāds mērķis kuru gribas sasniegt, lai būtu kaut kas par ko jācīnās, ko jāsasniedz? Un kad tev beigas ir viss ko tu tik velējies tu saprati ka tas tev pavisam nav vajadzīgs...
3. Mar 2003 @ 12:07
|
| » (No Subject) |
|---|
Sapņi – inde lēnā, kas nokauj pamazām, - kā gribas lādēt jūs uz visiem ielu stūriem! Sapņi – manas nenodzīvotas dzīves mulsais stāsts, tālie un skaistie, nesnegtie mēness kalni – es ienīstu jūs! Vien grāmatās rakstīs par dzīvi tik mīļu, ka pietiktu spēku pat nomirt. Vien grāmatās runā par cilvēkiem, dzīslās kam ugunis joņo, - patiesā dzīve ir šaura kā ala, bez gaisa tiek bieži kur jānosmok.
3. Mar 2003 @ 09:59
|
| » (No Subject) |
|---|
Pirmdiena. Cik labi atkal atgriezties darbā. Cik garlaicīgi bija sēdēt mājās un neko nedarīt, vai nodarboties ar visādiem niekiem. Ko es darītu bez sava darba?
3. Mar 2003 @ 09:35
|
| » mans kaķis |
|---|
Es ļoti mīlu dzīvniekus, vai precīzāk teikt es dievinu kaķus. Tik labi ja mājās ir kāds dzīvnieciņš! Mans kaķis ir vairāk nekā dzīvnieks, viņš ir mans draugs, kurš var palīdzēt pārvarēt emocionālo krīzi, var uzlabot veselību, var izklaidēt garlaicības momentā, un vienkārši sagaida tevi mājās un izrāda savu prieku tevi redzēt ar jauku murrāšanu, viņš ir mazs prieciņš kurš nekur nepazudis, neaizies un vienmēr tevi gaidīs, mazs prieciņš ar savu raksturu, saviem ieradumiem un prasībām.
24. Feb 2003 @ 09:53
|
| » (No Subject) |
|---|
Lielisks rīts, pat neskatoties uz to ka šodien pirmdiena un sakas jauna darba nedēļā. Izgulējos, jauki pavadītas brīvdienas, labs garastāvoklis, tik dīvaina sajuta ka piedzimu no jauna, ka apkārt tikai gaisma, saule un prieks, un vairs nekad nebūs skumjas, tumsas, ļaunuma.
24. Feb 2003 @ 09:18
|
| » Tev (un tikai tāpēc ka tu to nekad neizlasīsi) |
|---|
Kādreiz es tev teicu “nekad” un vēlāk lūdzēju piedošanu. Tad es gribēju būt viena ar apvainojumu un šaubām. Es lūdzēju tevi mani saprast. Es ar tevi nespēlēju. Es gribēju tikai apskaut tevi, zinu – ar to nepietiek. Mīlestību nevar aizstāvēt ar draudzību, nesalaužot kādam sirdi. Tavās acīs nebija piedošanas – tādas sāpes grūti aizmirst. Par visu šo laiku tu neteici vārdus, kurus es gaidīju, no kuriem man bija bail, bet pārmetums tavās acīs paliek uz mūžu manā sirdī… Un tagad mēs dažreiz satiekamies uz ielas, starp mums stāv vārdi kuram nav nozīmes, neviens no mums jau kuro reiz neteiks “Viss mums varētu būt citādāk…” Šķirties vienmēr ir grūti, bet nedoma par to ka man sāp, es smejos par spīti asarām, mūsu dzīvē tas bija tik daudz. Atvadām gribas pateikt, ka es tevi nekad neaizmirsīšu, tu uz mūžu paliksi manā dvēselē un sirdī. Dzīve nav iespējams pagriezt atpakaļ un mēs vairs nebūsim kopā. Tavās acīs es izlasīju visas sāpes, par kuriem klusējam. Tu klusi teici “Uzredzēšanos”, es nočukstēju “Piedot”…..
20. Feb 2003 @ 09:28
|
| » (No Subject) |
|---|
Visi sapni sabruka, tos salauza sāpes, bet neviens par to neuzzinās, nevienam to neteikšu, nevienam neparādīšu savas asaras un turpināšu spēlēt savu lomu. Es noslēpšu tos aiz smaida vai vienkārši klusēšu. Sāpes nogalināja manus sapņus, bet es neļaušu tiem nogalināt arī cerību.
20. Feb 2003 @ 08:48
|
| » (No Subject) |
|---|
Šodien man pateica tādu frāzi: “Vīriešiem uz pleciem vajag galvu, bet sievietēm pietiek ar seju” . Vai patiešam kādu var interesēt stulba ka vista, bet brīnumaini skaista sieviete? Kaitina cilvēki kuri redzot skaisto sejiņu un slaidas kājiņas jau pārliecināti ka tev 100% nav smadzeņu. Kaitina cilvēki kuri uzskata ka ja tu esi skaista un pievilcīga sieviete, tad viss kas tev ir tu dabūji tikai pateicoties izskatam vai caur gultu, bet nekāda gadījuma ar kaut kādas smadzeņu darbības palīdzību. Stulbums.
19. Feb 2003 @ 13:14
|
| » sapnis.. |
|---|
Pamosties no rīta, gulēt uz muguras un domāt par to, ko redzēji sapnī. Vai sapnim ir kāda nozīme? Vai viņš var par kaut ko brīdināt, kaut ko atgādināt? Pēdējā laikā es bieži redzu vienu un to pašu sapni... Es to sapni negribu. Man tas nepatīk. Bet mans murgs atgriežas atkal un atkal...
19. Feb 2003 @ 09:34
|
| » (No Subject) |
|---|
Mūžīga problēma: izsalcis – grības ēst, paēdis – negrības strādāt.
18. Feb 2003 @ 12:51
|
| » If you... |
|---|
If one day you feel like crying...
Call me.
I don't promise that I will make you laugh,
But I can cry with you.
If one day you want to run away...
Don't be afraid to call me.
I don't promise to ask you to stop,
But I can run with you.
If one day you don't want to listen to anyone...
Call me.
I promise to be there for you.
And I promise to be very quiet.
But if one day you call...
And there is no answer...
Come fast to see me.
May be I need you...
18. Feb 2003 @ 09:46
|
|
|