| brīvdienas... | 1. Nov 2004 @ 10:31 |
|---|
|
redzēju piepildīto sapni... bērnības sapni...
redzēju sapni, kuru nogalināja objektīvā realitāte...
redzēju sapni, kas turpina piepildīties arī tagad...
redzēju citu cilvēku sapņus...
redzēju cilvēku, kurš daudzus gadus bija un joprojām ir uzticīgs sev... tas ir retums... bet tas nemaz nav tik grūti, galvenais vienmēr atcerēties savu sapni un darīt visu lai tā dzīvotu... |
| lietus... | 29. Okt 2004 @ 14:07 |
|---|
|
rudens... lietus... šķiet ka kopā ar lietu aizies viss kas nomāca un viss būs pavisam savādāk... un nav vēlēšanas ne ar vienu šķirties... lietus... lietus... neviens negaida, neviens nezvana un neviens neilgojies... |
| mana atbilde | 15. Okt 2004 @ 14:44 |
|---|
|
jā, es varu vienmēr smaidīt... bet nevēlos...
jā, es varu rakstīt tikai jautrus postus... bet es nevēlos...
jā, es varu visiem piekrist... bet es nevēlos...
jā, es varu nogalināt šo journalu... bet es nevēlos...
jā, es varu to visu iegribēt... bet nevēlos... |
|
...apbrīnojami, ka mūsu apgriezta uz otro pusi pasaulē vēl var saglabāties brīnuma sajūta no satikšanas ar cilvēku... |
| uz priekšu | 14. Okt 2004 @ 13:42 |
|---|
|
...man bija divas dzīves...
vienu manā vietā izvēlējas citi, otru izvēlējos es pati...
es mīlu savu dzīvi, savu dzīves stilu un uzvedības stratēģiju...
šī dzīve neļauj man skatīties pagātnē, neļauj atkārtot vecas kļūdas...
tikai uz priekšu... ar sasietiem spārniem... vienmēr uz priekšu... |
| » ... |
|---|
... pazinu vienu meiteni, kuras īstenībā nav...
pareizāk sakot kurai nav tagadnes... pavisam nav... viņa tā nolēma...
viņa dzīvo pagātnē... nē, dažos pagātnes mirkļos, mirkļos kad viņai bija ļoti, ļoti slikti, bet blakus nezin kāpēc nebija neviena kas varēja palīdzēt...
par to kāpēc bija tik slikti un kas ir vainīgs viņa nedomā, tas jau pavisam cits jautājums, viņa nevēlas domāt pat to kas bijis tik ļoti sen un jau pārgājis...
bet kad viņas dzīvē ienāk jauni cilvēki, jaunie draugi, kuri nekādā gadījumā nevēlas viņai kaitēt, kuri runa tik skaistus un patīkamus vārdus, viņa skatās uz viņiem no savas pagātnes un nevar pieņemt, nevar atļaut atrasties sev blakus, nevar uzticēties... Cilvēki, brīnās, skumst, daži atvainojas, daži mēģina paskaidrot, daži vienkārši apvainojas bet galu gala visi saprot ka tam visam nav jēgas un aizej...
... es viņai nekā nevaru palīdzēt, viņa mani neklausa...
kādreiz viņai bija tik ļoti sāpīgi kā pietrūka spēka tikt gala ar šim sāpēm un tagad viņa vienmērīgi dala tas sāpes visā apkārtējā vidē...
11. Okt 2004 @ 10:41
|
| » ... |
|---|
...jutos priecīgi... bez jebkāda iemesla, bet ļoti...
bet varbūt iemesls tomēr ir...
es atradu spēkus sevi apturēt...
skumstu tāpēc ka mazliet žēl...
priecājos, tāpēc ka tā būs labāk, labāk man un viņam arī...
paliec sveiks Koko...
nerēc, varbūt mēs vēl kādreiz satiksimies...
11. Okt 2004 @ 09:37
|
| » ... |
|---|
...netieku ar sevi galā…
somebody stop me!
8. Okt 2004 @ 14:49
|
| » ... |
|---|
interesanti,kā tas viss izskatās no malas?
5. Okt 2004 @ 11:27
|
| » ... |
|---|
...gribas dedzināt aromātiskās sveces un dzert saldo karsto teju... galva grozās dzeja... dvēselē sarežģīta kamolā savijās jūsmīgas laimes sajūta, sāpes un apjukums...
4. Okt 2004 @ 11:53
|
| » ... |
|---|
... patiešam...
nekur nav tik labi ka mājās...
1. Okt 2004 @ 12:17
|
| » Д.Апдайк «Супружеские пары» |
|---|
Цитата: «…Я вспоминаю любовь как погружение в печаль – настолько глубокую, что людям приходится образовывать пары, потому что по одному им не выжить...»
29. Sep 2004 @ 11:28
|
| » ... |
|---|
vienkārši dzīvot… un viss būs labi… cigaretes un Baccardi Black… tas nepalīdzes, bet mazliet samazinās spriegumu… ja kaut kas ir paistam, tad nekad un nekur nepazudis… laiks neārste, bet nekropļo arī… ir lietas kuras nav iespējams aizmirst, kuras ar laiku paliek vēl spilgtāk…galvenais neizšķist savus spēkus sīkumos, kompromisos nenodot galveno… un viss būs labi…
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » manai mīļai draudzenei… |
|---|
Tevi gaida zināmi labumi. Neesi muļķis un nenoraidi tos.
(c)tvnet.lv
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » fig vam |
|---|
ir vīrieši... ir sievietes... un ir mīlestība... tikai mīlestība dzīvo citā planētā... tā atlido pie mums uz kādu laiku, mirklis un tā jau ir prom, aizlidoja atpakaļ uz savu planētu...
mūžīga mīlestība un laime eksistē laikam tikai traku namā...
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » manai mīļai draudzenei… |
|---|
tu tik ļoti velies ielīst man dvēselē…
tu tik ļoti vēlies atstāt man bez draugiem…
tu tik ļoti vēlies pārgulēt ar visiem vīriešiem kuriem es patīku…
tu tik ļoti vēlies pieradīt man un citiem ka esi labāka par mani…
tu tik ļoti vēlies mani sāpināt…
tu tik ļoti mīļi man smaidi un glaimo…
Vēlies pārbaudīt kas ir stiprāks? Muļķīgi. Ļoti.
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » ... |
|---|
pazaudēt sevi...
pēkšņi saprast ka iekšā, tur kur sirds – klusums...
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » žēl... |
|---|
Pēdēja laikā diezgan bieži lasu viena cilvēka journālu… cilvēka, kuru jau dažus gadus zinu diezgan labi un tuvi, ar kuru kādreiz ļoti ļoti sen bija attiecības, ar kuru joprojām laiku pa laikam satiekamies, pavadām kopā laiku, runājam pa icq… lasu un saprotu ka ar viņu šobrīd kaut kas notiek, ka viņam ir slikti un vientuļi…
Gribas piezvanīt… satikties… parunāt…bet zinu ka neizdosies, viņš neko nepateiks, viņam vienmēr viss ir labi, viss ir OK…
14. Sep 2004 @ 09:39
|
| » gadās arī tādas sarunas... |
|---|
...
- Kāpēc mēs šķiramies?
- Tāpēc ka es nemīlu neveiksminiekus.
- Vai tad es esmu neveiksminieks?
- Jā, jo es tevi nemīlu.
...
10. Sep 2004 @ 13:28
|
| » ... |
|---|
Savadi kaut ko rakstīt kad sirds runa pavisam ne ar vārdiem…
Dažreiz vajag ļoti ilgi klusēt… klusēt lai saklausīt laimes skaņas… dažreiz laime ir pavisam blakus, tam var pat pieskarties…bet protams vienmēr vieglāk ticēt prētejam…un katrs saņem to kam tic…
Es nevaru atgriezties tur, kur man nav vietas… cik ļoti es to nevelētos, neprasītu vai neklusētu skatoties acīs…
Es nevaru pateikt ko tu izdarīji, varu tikai sajust…
Piedot ka padzinu tevi, jo baidījos pazaudēt…
Satikšanas… nē, vienkārši negaidīti paskatījāmies viens otram acīs. Apmaldījāmies jautājumos un atbildēs. Uzsmaidījam viens otram, tikai tu pieklājības dēļ, bet es no visa sirds…
Kāpēc tieši tagad, kad šķiet viss nomierinājās, kad abiem jau cita dzīve, citi cilvēki blakus? Nomierinies. Apdomājies. Tev tas nav vajadzīgs. Vai nav saprotams ka brīnumi gadās tikai ja viss atkarīgs tikai no tevis, nelolo ilūziju ka šoreiz kaut kas izdosies…
2. Sep 2004 @ 15:28
|
|
|