Savadi kaut ko rakstīt kad sirds runa pavisam ne ar vārdiem…
Dažreiz vajag ļoti ilgi klusēt… klusēt lai saklausīt laimes skaņas… dažreiz laime ir pavisam blakus, tam var pat pieskarties…bet protams vienmēr vieglāk ticēt prētejam…un katrs saņem to kam tic…
Es nevaru atgriezties tur, kur man nav vietas… cik ļoti es to nevelētos, neprasītu vai neklusētu skatoties acīs…
Es nevaru pateikt ko tu izdarīji, varu tikai sajust…
Piedot ka padzinu tevi, jo baidījos pazaudēt…
Satikšanas… nē, vienkārši negaidīti paskatījāmies viens otram acīs. Apmaldījāmies jautājumos un atbildēs. Uzsmaidījam viens otram, tikai tu pieklājības dēļ, bet es no visa sirds…
Kāpēc tieši tagad, kad šķiet viss nomierinājās, kad abiem jau cita dzīve, citi cilvēki blakus? Nomierinies. Apdomājies. Tev tas nav vajadzīgs. Vai nav saprotams ka brīnumi gadās tikai ja viss atkarīgs tikai no tevis, nelolo ilūziju ka šoreiz kaut kas izdosies… |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
