| 2. Aprīlis 2003 |
| Kādreiz ļoti ļoti sen... | 09:29 |
|---|
|
Tagad viņš eksistē tikai manā iztēlē – cilvēks, kuru es kādreiz pazinu. Viņš pazuda kaut kur manas atmiņas dziļumos jauno draugu, sīko un nozīmīgo notikumu vidū. Dažreiz, kad ir ļoti skumji, es ar viņu runāju, atceros mūsu pastaigas, viņa vārdus, kopā pavadītu laiku. Un ar katru gadu es biežāk un biežāk atceros viņu – vienīgo cilvēku, kurš varēja mani saprast…bet ir pazudis uz visiem laikiem… Liekas, ka tieši ar viņu es varētu būt laimīga, tieši ar viņu es varētu sadzīvot, tieši viņš ir mana otra pusīte. Viņam es varēju parunāt par visu, es zināju ka viņš sapratis un piedos. Bet es to nenovērtēju un aizgāju… Viņš nemainās. Viņš vienmēr ir tieši tāds kādu es viņu redzēju pēdējoreiz, bet tagad viņš ir simtreiz tuvāk un dārgāk. Mūsu pēdējā kopā pavadīta dienā viņš teica ka mēs vienalga paliksim kopā, nav svarīgi ka varbūt dzīve mūs izšķirs, ka katram būs savs ceļš, sava dzīve, galvenais ka mēs paliksim kopā mūsu atmiņā. Es jūtu ka viņš eksistē un es ticu ka viņš atceras mani tapāt kā es viņu… Viņam bija taisnība – mēs joprojām esam kopā… |
|
Nekad nepārstāj smaidīt, pat ja tev ir ļoti skumji, ja nevari paelpot no sāpēm, tāpēc kā kāds var iemīlēties tavā smaidā.
Nekad neraudi, tāpēc kā neviens cilvēks nav tavu asaru vērts, bet ja viņš ir tā vērts nekad nepiespiedis tev raudāt.
Nekad neraudi tāpēc kā kaut kas beidzies, atceries visu un pasmaidi tāpēc ka tas ir bijis.
Un nekad-nekad-negad nepadodies! |
|
Dzīvē vienmēr atradīsies cilvēki kuri tev sapinās… Tam varbūt dažādi iemesli: skaudība, niknums, neapmierinātība ar sevi, cietsirdība, greizsirdība, naids, pat mīlestība. Galvenais nezaudēt ticību, vienkārši jābūt piesardzīgākai. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |