Marla - Komentāri

Tagad viņš eksistē tikai manā iztēlē – cilvēks, kuru es kādreiz pazinu. Viņš pazuda kaut kur manas atmiņas dziļumos jauno draugu, sīko un nozīmīgo notikumu vidū. Dažreiz, kad ir ļoti skumji, es ar viņu runāju, atceros mūsu pastaigas, viņa vārdus, kopā pavadītu laiku. Un ar katru gadu es biežāk un biežāk atceros viņu – vienīgo cilvēku, kurš varēja mani saprast…bet ir pazudis uz visiem laikiem… Liekas, ka tieši ar viņu es varētu būt laimīga, tieši ar viņu es varētu sadzīvot, tieši viņš ir mana otra pusīte. Viņam es varēju parunāt par visu, es zināju ka viņš sapratis un piedos. Bet es to nenovērtēju un aizgāju… Viņš nemainās. Viņš vienmēr ir tieši tāds kādu es viņu redzēju pēdējoreiz, bet tagad viņš ir simtreiz tuvāk un dārgāk. Mūsu pēdējā kopā pavadīta dienā viņš teica ka mēs vienalga paliksim kopā, nav svarīgi ka varbūt dzīve mūs izšķirs, ka katram būs savs ceļš, sava dzīve, galvenais ka mēs paliksim kopā mūsu atmiņā. Es jūtu ka viņš eksistē un es ticu ka viņš atceras mani tapāt kā es viņu… Viņam bija taisnība – mēs joprojām esam kopā…