 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
marija_jekabs' Journal
dzīve
Zini, kas ir smieklīgi?
Smieklīgi ir tas, ka es pagājušo gad tiku atskaitīta no skolas. Šogad, samaksāju brangu naudu un mani atjaunoja. Man bija 1 gads laika, lai sagatavotos valsts eksāmenam un zinātniskā darba aizstāvēšanai.
Smieklīgi ir tas, ka uzreiz pēc atskaitīšanas, es sāku apmeklēt darbu. Universitātē, kura mani kā studentu bija atskaitījusi.
Smieklīgi ir tas, ka es biju nonarkojusies, nodzērusies, pagrimusi medicīnas studente, kurai bija sabrukusi pasaule pie kājām.
Smieklīgi ir tas, ka atskaitīšana no skolas mani satrieca un es to biju iepriekš jau paredzējusi. Vnk.. viss uz to gāja.
Smieklīgi ir tas, ka šī gada laikā man nebija īsti laika mācīties. Man bija jāstrādā. Man bija jāgatavo ārzemju medicīnas studentiem mācību materiāli. Man bija jāpieņem viņi uz kolokviju, testu, eksāmenu rakstīšanu. Jāsēž pie viņiem lekcijās. Man bija jāatbalsta viņi un jācenšas viņiem palīdzēt.
Smieklīgi ir tas, ka mani atskaitīja par nesekmību. Nevis par parādiem, bet par nesekmību.
Smieklīgi ir tas, ka mani atskaitīja par valsts eksāmena nenokārtošanu ar 1.reizi.
Smieklīgi ir tas, ka es kā apsēsta biju gatavojusies šim eksāmenam 2 nedēļas ar vidēji 2h miegu diennaktī.
Smieklīgi ir tas, ka es zināju visu, kas man bija jāzina un pat vairāk.
Smieklīgi ir tas, ka es nenoliku eksāmenu.
Smieklīgi ir tas, ka brīdī, kad es ierados uz eksāmena kārtošanas vietu.. es piepeši aizmirsu visu. Man bija bail.
Smieklīgi ir tas, ka es savam puisim torīt nosūtīju sms:" Ir pilnīgā Dirsā!" Un es zināju, ka tās ir beigas.
Smieklīgi ir tas, ka torīt es zināju, ka kkam ir pienākušas beigas, ka kaut kas mirs un kaut kas dzims. Es zināju, ka nekas vairs nebūs tā kā bijis vai kādreiz varējis būt.
Smieklīgi ir tas, ka šogad es atgriezos skolā. Citā vietā. Ar citiem cilvēkiem.
Smieklīgi ir tas, ka es šogad nokārtoju šo eksāmenu.
Smieklīgi ir tas, ka man nebija laika mācīties, bet, kad uzradās brīvs brīdis, es vnk nespēju, jo negribēju.
Smieklīgi ir tas, ka klīniskajā daļā es ieguvu izcilu vērtējumu.. kaut gan nevienā mirklī to nejutos pelnījusi.
Smieklīgi ir tas, ka šogad man būs izlaidums, bet es nevēlos to apmeklēt. Mans izlaidums bija pagājušogad, es to nenopelnīju. Es todien biju darbā.
Smieklīgi ir tas, ka neviens man tā arī nav pajautājis, ko es šī gada laikā esmu darījusi.
Smieklīgi ir tas, ka es šī gada laikā esmu reanimējusi sevi, cēlusies no mirušajiem.
Smieklīgi ir tas, ka esmu apprecējusies un nesen sākusi gaidīt bērniņu.
Smieklīgi ir tas, ka šogad neesmu bijusi satraukusies par eksāmenu, pilnībā. Šim eksāmenam manā dzīvē vairs nebija tik tiela nozīme. Nu es gaidu bērniņu. Man ir Sava ģimene.
Smieklīgi ir tas, ka es neesmu bijusi naktsklubos un tusējusi līdz agram rītam jau pieklājīgi ilgu laiku.
Smieklīgi ir tas, ka mani agrākie paziņas neticētu, ja uzzinātu, ka neesmu leitojusi narkotikas jau tik ilgi, līdz esmu nevien sapratusi, bet arī jūtos tik "tīra", ka nevēlos ar tādām lietām vairs dzīvē sapīties.
Smieklīgi ir tas, ka reizēm es tomēr ilgojos pēc tās dzīves, kāda man bija, taču ne pēc tā kāda es biju kļuvusi. Morāl iizdrāzta, izvarota, sakropļota.
Smieklīgi ir tas, ka es mēīgnu sev piedot, bet es nespēšu sev piedot nekad. To, ko esmu sev darījusi tik ilgi.
Smieklīgi ir tas, ka man nebija draugu, kas izvelk no bedres, taču bija daudz tādu cilvēku, kuri sāka mani necienīt, nicināt, novērsties un pastumt dziļāk tajā sūdu bedrē.
Smieklīgi ir tas, ka man pašai izdevās izķepuroties un tas man liek apzināties, ka cilvēki vienmēr būs egoistiski kretīni.
Smieklīgi ir tas, ka es nezinu, kā atlīdiznāt savam vīram par to, ka viņš nenovērsās no manis, lai arī kādā ellē es biju nonākusi..lai cik ļoti es censtos no viņa atbrīvoties. Viņš nerimās.
Smieklīgi ir tas, ka man sāp sirds par to, cik daudz es viņu atraidīju, cik daudz viņš man rakstīja un zvanīja.. cik daudz es pēc tam raudāju un viņš to nekad neuzzinās. Viņam liekas,ka es biju ar visiem citiem šajā pasaulē, tikai ne ar viņu.
Smieklīgi ir tas, ka es nevarēju piedot viņam, bet patiesībā es nevarēju piedot sev.
Smieklīgi ir tas, ka patiesībā.. lai kādā dirsā viss būtu, es nepārtraukti ceru būt laimīga, katru dienu es raugos debesīs, i dienā, i naktī un lūdzu zvaigznēm laimi.
Smieklīgākais ir tas, ka patiesībā.. lai kādā dirsā viss būtu, es cauri tam visam esmu laimīga.
Smieklīgākais ir tas, ka manai laimei nevajag daudz. Man vajag tikai Viņu, nu jau manu vīru. Mēs varam dzīvot pritonā, mēs varam nesatikties un nebūt līdzās lielāko diennakts daļu, mēs varam strīdēties, kliegt viens uz otru, kauties, it kā nīst un apsaukāties. Bet .. par spīti visam mēs mīlam viens otru tā, kā neko citu un uz mūžu. Mēs patiesībā nevaram dzīvot bez otra.
Katru dienu es pasakos Dievam, Dzīvei, Liktenim un visam citam iespējamajam, ka man ir šis cilvēks. Mana Otra puse.
Reizēm šķiet, ka pasaule ir tik netaisnīga, ka pietrūkst naudas, pietrūkst gardāko ēdienu, pietrūkst spēka un pietrūkst.. vienmēr kaut kā pietrūkst. Vnk ir jāsaprot, ka tāds nu ir tas cilvēks- viņam nekad nebūs gana un vinemēr viņš gribēs vēl un vēl un vēl un vēl un vēl.
Kā arī ir jāatceras vienmēr, nu.. vismaz mēģināt pēc iespējas vienmēr, izsekot līdzi saviem vārdiem, vēlmēm un tam, kurp dodamies un kādus lēmumus pieņemam. Personīgi, neciešu cilvēku saucienus par dzīvošanu šodien un tikai šajā mirklī. Protams, reizēm tas ir nepieciešams, jo tā ir lieliska atpūta. Bet līdz kam kas tāds mūs novedis? Paskaties apkārt! Man ir 24 gadi. Esmu stāvoklī. Pirms palikšanas stāvoklī apprecējos. Cilvēki to nesaprot. Viņi uzskata mūs par čok-čok.
Mēs tiekam uzskatīti par čok-čok, jo domājam par nākotni, sapņojam to un ceram sasniegt savus sapņus. Bet mūsu sapņi nav par nākotni tuvāko 5 gadu atskaitē. Mūsu sapņi ir par duadz tālāku nākotni, par laimīgiem laikiem, par mierpilniem laikiem, mīlestības pilniem laikiem.. par laikiem un kopā nodzīvotiem laikiem, esot kopā un piedživojot savu bērnu dzīves kopā, savu mazbērnu dzīves kopā. Mēs apzināmies, ka šobrīd, mums jauniem esot, ir jāiet smags un sarežģīts ceļš. Ir jāstrādā daudz un jāatrod sava vieta zem saules. Ir jānopelna laime, miers un nākotne.
Mēs nebūsim tie jaunākie vecāki saviem bērniem, tomēr mēs būsim pietiekami jauni, lai spētu kaut mēģināt saprast savus bērnus viņu trakajos tīņu gados. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc mēs nolēmām ieņemt bērnu. Mēs plānojām nākotni. Tas nenozīmē, ka mums ir uzradusies lieka nauda. Tādas mums vēl nav bijis. Mēs zinām un apzināmies, ka mūs gaida grūti laiki, negulētas naktis, raizes un rūpes, taču.. mēs arī zinām to, ka tādas lietas satuvina un mēs kopā spējam tikt tam visam cauri. Un mēs zinām, ka tas ir mūsu ceļš uz laimi.
Reiz bija laiks, kad es biju tik ļoti iemīlējusies, ka mana pasaule rinķoja tikai ap šo mīļoto. Un es zināju, ka pienāks grūtāki laiki un jūtas būs mainījušās, sašķobījušās utml., bet es zināju, ka neviens cits nespēs man tik daudz nozīmēt un būt tik tuvs. Cik vien bija mirkļu, kad atkārtoju sev un no sirds cerēju, ka mēs vienmēr būtu kopā, ka mēs apprecētos, ka mums viss ir kārtībā. Lai kur otrs būtu. Lai viņš mani mīl vairāk par visu. Pienāca laiki, kad tik tiešām jūtas sašķobījās dažādu iemeslu dēļ. Bet es vienmēr atminējos savas cerības un to lūdzošo sajūtu šajos "pazušanas" mirkļos neaizmirst par savu neizmērāmo mīlestību un ticību tai. Lai kas būtu bijis noticis, lai kā man gribējies triekt ellē ratā visu prom; lai kā es būtu bļāvusi un sūtījusi ārā..raudājusi un lūgusi nepieskarties, likt mani mierā.. sirdī vienmēr saglabājusies šī siltā sajūta. Man patīk to saukt par mīlestību.
Daudzi var, es atļauju!, drīkst mani saukt par stulbu, par muļķi, pat par lupatu, ka nevien esmu kopā, bet vēl apprecējusies un grasos dzemdēt no šāda cilvēka bērnu. Kurš nodarījis tik daudz sāpju. Un es viņam pretī. Esmu tik ļoti sāpīgi spridzinājusi.. bet vienmēr sāpējis man pašai divtik vairāk. DSāpināt cilvēku, kurš Tev nozīmē pasauli.. ir sāpināt sevi divtik. Man, personīgi, tā tas ir. Un cilvēki drīkst par mani smieties un drīkst teikt, ka tas ir saldi un tā taču nenotiek. Bet.. mēs esam kopā 5 gadus. Mēs dzīvojam kopā kopš 2.nedēļas mēs sākām satikties. Vienmēr visi cerējuši, ka mēs pašķirsimies un centušies mūs uz to pierunāt. Maniem draugiem un paziņām nepatīk viņš un viņa draugiem un paziņām nepatīku es. Bet kopā mēs esam laimīgi. Viņš ir mana labākā kompānija. Mans labākais atbalsts. Viņa apskāvieni ir vismīļākie un vislabākie. Viņa bučas ir visforšākās un vajadzīgākās. Viņa tuvums ir vajadzīgs kā miegs, kā ēdiens, kā skābeklis. Un, jā, cilvēki mēdz dusmoties, strīdēties, nesaprast viens otru. Tāda sir cilvēku attiecības. Un tad ivņi vēl mēdz arī pieļaut kļūdas. Un viņi mēdz tās nožēlot. Un ir vērtīgāk saglabāt un izglābt ko tādu, kas nozīmē tik daudz un kļuvis par daļu Tavas dzīves.. nevis atmest ar roku un meklēt nākamo, atkal nākamo un atkal nākamo. Protams.. man ir ļoti paveicies. Man ir dārgums, kuru iespējams glābt un kuru ir vienmēr vērts glābt. Reti kuram tā ir paveicies. Reti kurai sievietei ir tā paveicies.
Un cilvēki var smieties par to, ka mans vīrs tāds puišelis vien ir un nav nekāds vecis ar miljonu kabatā un lambordžini garāžā. Un man nav ūdeļādas kažoks un rokoko stila guļamistabas interjers. Bet.. mēs esam jauni. Un arī miljonāri ne vienmeŗ jau piedzimst miljonāri. Un par vīru ir jāizaug, jākļūst, jānobriest. Un visiem šiem smējējiem un krutajiem es veltu vidējo pirktu. Un es neticu, ka kaut 3 no viņiem visiem ir tik čakli un rūpīgi, uzticami savā darbā, cik lielisks ir mans vīrs. Varbūt es nevaru vairs lepoties ar savu vīru esam man līdzās, garām pastaigām un ilgstoši kopā pavadītu laiku romantiskā noskaņā, jo.. viņam reti kad ir laiks, taču es varu lepoties ar visu savu lepnumu par to, cik strādīgs un apzinīgs viņš ir.
Un vispār, smieklīgi, cik cilvēkiem ļoti rūp citu attiecības, kamēr viņiem pašiem īsti tādu nemaz nav. Kā saka- nav sava dzīve. Un cik ļoti cilvēkiem patīk baumot un padarīt lietas visu acīs riebīgi bēdīgā gaismā, nomelnot, apmelot un vērpt intrigas. Bet laikam ejot un mūsu iekšējai personībai augot, esam iemācījušies no tā visa spēt izvairīties un dzīvot neskarti tā visa. Cilvēki var mēļot ko vien vēlas.
Un es zinu, ka laiks apēdīs sirdī gruzdošos sūdus, ko esam pieļāvuši. Galvenais, ka esam raduši atkal un atkal ceļu pie otra.