Vai jūs zināt, vai jūs zināt, mans kungs, ka es pat viņas zeķes, esmu nodzēris? Nevis kurpes, tas vēl kaut cik izklausītos, bet zeķes, viņas zeķes es nodzēru. Viņas lakatiņu no kazas pavilnas, dāvinātu, kas viņai piederēja jau senāk, nevis manējo, viņas pašas- arī to nodzēru, bet dzīvojam mēs aukstā kaktā, viņa šoziem saaukstējās un dabūja kāsu, atklepo jau asinis. Mums ir trīs mazi bērni, un Katerina Ivanovna no agra rīta līdz vēlai naktij strādā- berž un mazgā, kopj mazos, jo no pat bērnības ir pieradusi pie tīrības; bet krūtis viņai vājas- diloņslimas, un es to jūtu. Vai tad es nejūtu? Un, jo vairāk dzeru, jo stiprāk jūtu. Tālab arī dzeru, ka dzeršanā līdzcietību un jūtas meklēju. Dzeru, jo bez mēra gribu ciest!