vilciens ir ziņnesis un augusta vakaros tas nogādā šarmu no vienas stacijas uz otru. pa atvērtajām durvīm nodod sveicienu sirmas kundzes sirmiem vīriem, kas kopā ar trīs dažāda izmēra suņiem pēc sveicieniem atnākuši. mazi puikas skrien ar sarkanām dālijām pie tantēm, un citas sievas nodod adījumus no rokas rokā. un pretī mammai pēc darba atbraucis ar velosipēdu dēlēns. bērni un jaunieši pēc skolas un studijām Rīgas guļamrajonos, kas saucas savos vārdos. bet vilciena konduktorei sarkanas lūpas un greizs matu grieziens, nebūtu mugurā forma, padomātu, ka hipsters.
blakus man onkuilis šņauc degunu, meitenes skaļi aprunā savus draugus, brauc velosipēdi, tantes ar iepirkumu maisiem, somās desas un griezti baltmaizes kukuļi, rokās nedēļas avīzes.
bet vīrietis, kas kopš manas bērnības pārdod baterijas, cimdus, lupas un kārtis un kabataslakatiņus palicis tik vecs! viņa balss klusa un tikpat labi dzirdama, avīzes ož pēc sintētiskās somas un mati sirmi, seja sašlukusi, vaigi klājas pār degunu un kājas viņš velk smagi. un kā parasti neviens nepērk neko. tā ir tā skumjākā nots.