kas to būtu domājis, ka pašnāvības joprojām ir tik liels tabu, ka policijai jāraksta 'nelaimes gadījums' nevis 'pašnāvība', lai cilvēku varētu apglabāt kapsētā. es saprotu, ka zeme pieder baznīcai, kurai ir vecas un senilas tradīcijas, kuras nemainās un viss paliek kā ir, bet vispārībā neticēju, ka joprojām ir sistēma, ka tos, kas aizgājuši no dzīves pēc sava prāta, svētītā zemē guldīt nav ļauts. vai arī pie žoga.
nez vai tad, kad rīgas dome beidzot no luterāņiem atpirks lielos meža kapus, kaut kas mainīsies. ha ha

Dziednieka vārds bija Fords Dziļatvars. Viņš bija dvēsele un tāpēc viņam jau no pirmssākumiem piemita tikai labais; viņš bija līdzjūtīgs, pacietīgs, godīgs, tikls un mīlošs. Fords Dziļatavrs gandrīz nekad nebija satraukts. Un vēl jo mazāk- aizkaitināts. Taču viņš bija dvēsele, kas mita cilvēka ķermenī, tāpēc reizēm nespēja nejust aizkaitinājumu.
(..)
Dvēsele, kuru mēs šodien implantēsim, ir pelnījusi cieņu, nevis tādu blenšanu uz viņas ķermeni.
(..)
šī dvēsele ir speciāli izraudzīta uzdevumam. Salīdzinājumā ar pārējām viņa ir īpaša. Viņa ir drosmīgāka nekā mēs citi. Viņas dzīve komentārus neprasa.

un tā tālāk.
Tie ir citāti no S. Meijeres jaunās grāmata "Klejotāja"
3.lpp. un man ir gana. WOW! kas par lādiņu dienai!

* no grāmatas vāka.

Tags: citats