klabēja vagons, ārā sniga slapjš sniegs un iekšā kāpa ļaudis ar slapjiem zābakiem un cepurēm. vagonā bija iedegta gaisma, tāpēc smalkie zarojumi ar sniegu un menlbaltās ainavas aiz loga bija neredzamas. man somā bija vecās mātes adīti cimdi, zeķes, zābaciņi. man pretī apsēdas vecs vīrs, kurš nespēdams pinvērtīgi iekārtoties pie loga, jo manas kājas ietiepīgi neatbrīvoja viņam pietiekami daudz vietas, pārvācās. pēc tam man blakus piesēdās bļitkotājs. sākumā viņš oda pēc veciem smēķiem, pēc tam pēc zivīm. viņam bija sarkans telefons un viņš bija krievs. neviens pie mums nesēdās, jo viņa bļitkotāja kaste, lielie zābaki, platās, siltās drēbes, aizņēma daudz vietas un arī es savas kājas i nedomāju savākt. viņš izkāpa. no cita sola man pretī ievācās kāda apaļīga krievu kundze, kuras seja kā mūķenei, un rozā satērpta maza meitene, kurai kājās vilnas bikses, rūtaini sarkani melni svārki un pāri rozā ādas mētelītis, bet galvā rozā cepure ar banti. meitene ēda desu maizi un es odu to zāvēto gaļu. tad viņa dzēra aktimel un visu laiku pētīja mani un manu A. Ninas Henrija un Džunas grāmatas vāku. desu maizi piebeidza viņas mamma. pēc paēstajām pusdienām rozā ķēms atraugājās, pēc tam nopirdās, un katru šo akciju pavadīja mammas nosodījums. pēc tam man blakus piesēdās vēl kāda pusmūža sieviete, kas oda pēc otrās dzeršanas dienas, bet varbūt tās bija vēsmas no citurienes. izkpājot no vilciena, mani pa priekšu palaida kāds vecs vīrs, es viņam uzsmaidīju un teicu paldies. rīgā bija neiedomājams slapjdraņķis. saliju, sasnigu.
|