muzikas skolas audzēkņu ziemassvētku koncerts. baltas blūzes, melni svārki un bikses, vecāki un vecvecāki, brāļi un māsas sasēduši un klausās, sāk dīdīties jau pēc pusstundas un lēni pa vienam pamet zāli, bet lielākā daļa sagaida kulmināciju: mūzikas skolas pūtēju orķestri, kas nopūš divus leknus ziemassvētku meldiņus: lipīgus, klasiskus, skaistā rozīte, kāda romance, džinglbels.
es sēžu un klausos, smaidu un gandrīz spurdzu, kad kāds nepareizi iepūš kādā flautā, taurē vai uzsit nepareizi pa savu sitamo.
visu vada kāda apaļīga sieviete peles kostīmā, kas runā ar nosarkušajiem bērniem, liek viņiem vēlēt kaut ko klausītājiem un prasa, ko viņi cels galdā ziemassvētkos.
pat ja izklausās, ka es ņirgājos, tā nav. man bija baigais prieks, skatījos kā brālis pūš tubu: piepūš vaigus un tad izpūš.
man šķiet, ka tas pat bija pirmais tāds koncerts, kurā es pati nespēlēju savu pianīnu, kurā nesēdēja visa mana ģimene un neskatījās uz mani melnbaltu un svinīgu uz skatuves: mazu un nosarkušu, iespringušu un satrauktu.

pirmajā sniegā pirms variākiem gadiem mani jātnieka zābaki samirka un kājas palika slapjas. mēs gājām kopā gar baznīcām un lampām apkārt dejoja un griezās pārsliņas un sniedziņi, mušas un naktis tumšas un piespīdinātas ar laternām.
tad virs izraktajām ietvēm es nevarēju atvadīties, kāju īkšķis bija sasalis ledū, bet citur atkal karstums un medus un auļojoši zirgi.
siksniņas un lentītes ieplīvoja vējā, uz ielas neviena.