nu jā jā, es zinu, pasaku laiki, kad dārzā ābelēs aiz loga sēž kaimiņu puikas kā mazi prinči un skatās naktī kā es guļu, kur mirušās vecāsmātes vērpj rasas pērles uz ērķšķogām un kur ceļš pie zelta ir katrā koka dobumā un čuskas alā, ir pagājuši.
nu taču!

Bet par Annu German, tā ir dziedātāja, kuru man tēvs parādīja. Laikā, ka viņš dienēja Padomju armijā, šī bija viena no tām retajām dziedātājām, kuras dziesmas skaļruņos skanēja. Es varu tikai iedomāties, kā tie ļaudis, kas aizsūtīti dienēt nekurienē, klausās dziesmas, ko dzied sieviete, kas garāka par viņiem visiem kopā ņemtiem.

pēc tam, kad es dienā 20 reizes esmu stādījusies priekšā, meklējot cilvēkus, kuru mobilie tālruņi laikam ir valsts noslēpums, es sāku sev plēst matus no galvas laukā, katru reizi, kad man uzdod jautājumu: kas jautā. kāda joda pēc kāda jums jobanutā daļa, kas jautā, kāpēc visi ir tik svarīgi, ka baidās, ka viņiem piezvanīs uz fakino mobilo tālruni, ja savā kabinetā ļaudis nepavada vairāk kā 10 minūtes 2 stundu laikā. kā lai es tos ahujennos suņus tur noķeru tajās nolādētajās dažās minūtēs.
fakinās sekretāres, vecās tantes un cilvēki ar uzmanības deficītas sindomiem.
un miegu ciet.

Tags: bilde