joprojām ķermenī nespēks un reibums galvā. nesaprotu daudz un pa prātu maisās krievu valoda ar izteicieniem un izsaucieniem.
5 dienas Krievijā bija karstas un reibinošas. maskavas metro bezgaiss, ātrums, pūļi, eskalatori un nepārspējami ātri: "asotožno dveri zakrivajutsa", mani gandrīz nobeidza. nelabumi uzmācās uz katra stūra, arī tad, kad dzīvojām pie L radiem 9 stāvā maskavas pierajonā, tur viss šūpojās un karstums smacēja. Bet uz ielas putekļi un joprpojām pūļi un nostāsti par korķiem, kuros, lai tiktu maskavā, jānīkst 6 stundas.
Tomēr metro mani aizrāva, brīžiem troksnis, kurā sasaucas tukstošiem vaidētāju pārsit bungādiņas, bet lasītāji un gulētāji vagonos viens pēc otra atklāj jaunas un jaunas pasaules.
un tad metro stacijas, kurās viss padomju spožums un posts: neskaitāmi bronzas tēli, kas cilvēka augumā atgādina par tiem, kas cēluši padomiju, gleznas viena pēc otras, marmora stabi, kolonnas, zīmējumi, gravīras un lustras. viss mirdz un zib, kamēr tauta steidzas uz eskalatoriem.
Bet augšzemē, kur žiguļi un moskviči, volgas un zaporožeci vēl nav retums, tur turpinās lielās lietas. UZvaras laukums naktī izgaismots ar lampiņām un mirdz jau no tāluma. Līdz milzīgajai statujai, kas sniedzas debesīs jāiet vai kilometrs, un tā pati ir tik smaga, liela un augsta, ka liek bailēs atkāpties pāris soļus- ja nu brūk!
vēl lielāka ir maskavas universitāte, kurā vieta gan mācībām, gan kopmītēm, bet kopā tā atgādina kādas 10 zinātņu akadēmijas.
Toties patriarhu dīķos naktī ir tikšanās vieta. tur deg zaļas gaismas un duļķainajā ūdenī peld gulbji, bet uz soliņiem skaļi bari un zālē mīlējas.
Sarkanais laukums nav īpaši sarkans, zemi klāt brūni un pelēki ķieģeļi, bet lielākā daļa laukuma norobežota. sienas gan sarkanas. tūristu daudz, to vidū arī mēs ar L.
Starij Arbat iela nosēta ar suvenīru bodēm un visā garumā ir jāiet un jāiet. meklējām pankūkas, bet noslēmām tomēr paēs Jolki-palki, jo pankūkas tā arī neatrdām. Tās atradām vēlāk un tad bija svētki mēlei, vēderam un acīm. Bet turpat pie Coja piemiņas sienas sasēduži bariņš noplukušu jauniešu. mūs ieraudzījuši dalījās ar komplimentiem un aicināja uzsaukt viņiem dažus rubļus kaut kam, ko iedzert. es šķiros no 5 rubļiem un smiekliem.
Un protams, klosteri un baznīcas, svētnīcas un dievnami. Man gana šķiet, ka tepat ir daudz vairāk sajūtu un spēka tādos namos kā tur. Hram Hristos Sapsitela, piemēram, uzcelts pavisam nesen, padomju laikā tajā bijis baseins. Ieejot iekšā sajūtas nulle, skatos uz zīmējumiem, uz svecēm, lustrām, muzejs kas muzejs, nebūtu īgnu mūķeņu, vispār neticētu, ka esmu dievnamā.
Vilcieni tur tādi pat kā pie mums: koka soliem un bīdāmām durvīm. Braucām uz laukiem, kur radiem dāča. Tur mums cepa šašliku un mēs izgulējām iepriekšējās nakts brīnumus. Bet vakarā braucām pie Juļkas ciemos. tur garāžu rajonā vienā no garāžām tika svinēti ģimenē tikko saņemtie diplomi un arī satikšanās. dancojām un vodka bez pivo denjgi na vetjer. Tāpēc nākamā diena mna bija smaga kā spainis. Tomēr aizbraucu līdz kapiem, līdz avotam, līdz citiem radiem, līdz L bērnības pilsētai.

ai, kaut kad uzrakstīšu vairāk. tagad nespēju.

vilcienā braukt gandrīz diennakti ir nopietns pārbabaudījums. jauki, ja ir lāva, uz kuras atgulties un nobumsnīties visu nakti vai daļu dienas, jo sēdēt ir grūti, nav kur likt rokas, galvu un traucē gan kājas, gan dibens, gan maisiņi un somas. tomēr ja nav lāviņas, tad visa nakts ir vienas mocības. tad jātur galva rokās, uz galda, jāatbalsta tā pret sienu, pret loga rāmi. bet virsū pūš aukstums, naktis ir vēsas, sienas ir vēsas un viss kas paliek ir samežģits kakls, neizstaipāmas kājas un miežagraudi acīs. Tomēr vēl trakāk, ja pēc šāda lielākās daļas nobraukta brauciena, mežonīgā krievijas muita 6 no rīta norāda, ka vīzai ir beidzies derīguma termiņš, liek sakravāt mantiņas un parāda ceļu laukā no vagona. Tad ir pārsteigums un mute ciet, acis vaļā, bet ausīs miegs.
Dodamies uz muitas kanotri, kur neviens nerunā, neviens neko nezina un ieslēdzas savā kabinetā, kur nikni apzīmogo labo pasažieru pases. kamēr mēs ar savām somām, ūdeņiem, pārtiku un plakātiem sēžam pie viņu durvīm un miegā histēriski domājam.
Tad vilciens aizbrauc un nekas nav skaidrs. uzrodas vien kāda pusaizmigusi kundze, kas izliekas par migrācijas lietu zinātāju, bet protokolus, paskaidrojumus un citus noteikumus nezina, tāpēc visu rītu 3 stundas pilda savus papīrus, kuros nepārtraukti kļūdas, pārlabo, labo mūs, labo sevi un sakropļo manu rītu. Viņa ir lēna, stulba un nesaprot, ko dara, bet es viņai piedodu, jo citas izvēles nav. MAnus papīrus pila L. jo es kirlicā runāt un rakstīt protu pārāk slikti, bet krievijā citas valodas un rakstības nava.
trīs dienas jāgaida vīza. tomēr uzrodas Tatjana Ivanovna (vārds, kuru atcerēšos). viņa ir aktīvāka kā citas, skaļa un agresīvi uzmācīgi līdzjūtoša. tomēr stundas laikā viņa zina, kā jau pāris stundu laikā šķērot robežu. viņa ir atradusi šoferi, zina, kur ir banka, kur policija, un visu ir sarunājusi. Tāpēc mēs ar saviem beidzo aizpildītajiem papīriem braucam uz to sasodīto banku. viņa rēķina, ka vajag 5000 rubļu (100 latu), lai tiku uz Latviju, lai gan vīzas abām mums ar L. izmaksā 700 rubļu (15 latu). Tomēr mēs daļēji piekāpjamies. samaksājam viņai 1000, šoferim 1000 un vēl nopērkam benzīnu. un tad jau laižam tālāk, kur Ivanonvna visu ir sarunājusi. Viņa stāsta par pierobežas pilsētiņas burvību, neskaitāmajiem ezeriem tai apkārt un tēvoci Ļeninu, kas laipni pacēlis roku pret nākotni, bet mums nāk miegs. sameistarotais, neparastās krāsas žigulis ar vēl neparastāku šoferi, kuram uz rokas milzīgs pūķa tetovējums un kura māsas dzīvo Latvijā, drāžas pa tiem mazajiem ceļiem, un mēs tikai bumsnījamies aizmugurējā sēdeklī. saule jau pusdienā, mums nāk miegs un rokas jau nodomā spiež somas.
Tad ir robeža, muitnieki, kas izdara savu darbu un mēs ar somām stumjamies pāri robežai. Pirms tam vēl apskauju Ivanovnu un šoferi, jo no uztraukuma, dusmām un noguruma, nezinu, kur likt rokas un kā pacelt somas. Ieraugam Latvijas robežu un acīs sariežas asasras. Latvijas robežā saņemam kājāmgājēja talonu un tad kāds laipns kaukāzietis aizved mūs līdz zilupei. Pēc tam vēl 4 mašīnas līdz rēzeknei un tad jau mūsu sagaidītāji, vēl karjers, kur nopeldamies un laimīgās mājas.
Labrīt rīga, vai tu mani redzi, tu māte, es tavs pazudušais dēls skan ausīs kā kaut kas aizmirsti bet vajadzīgs.
negulētā diena joprojām spiež kaklu un galvu, reiboņi laikam nebeigsies nekad.
nez vai Iļja, Djimka, Ļuba un Žeņķa būtu mūs laiduši prom no maskavas ar vilcienu, ja zinātu, kā mums tas viss ievilksies???