klik klak sitās taustiņi un sabeigtā intervijā vecais rododendru vīrs izklausās pēc vīra ar lillā degunu. bet sievietes staigā un dur citiem bērniem ar adatām un met ar ķieģeļiem. un es viņas nevainoju. bērnu žēl, bet tas ir helvetica rakstītais gadījums par vientuļo māti, kura turklāt vēl zaudējusi darbu.

liekas, ka manu lepnumu vakar sabradāja kāds rupeklīgs tips pufīgā sarkanā vestē. viņš kaut ko runāja par strūklakām, par manu tēvu, par to kā man seko un par vēl kaut kādām lietām, kuras es nesapratu.
pajautāju : gribi mani precēt? un viss, vairs nekādas intereses.

mans akmeņu krāvums bradā pāri bruģim kā brumburumburumbumbum.
esmu klibais vecis ar apsaitēto aci, kas turās pie akmeņu ķerras un katru nakti ziedo akmeņu dievam vienu zelta papīrā ietītu smilšu sauju. viņš to ieber sev sejā un tad ar asarainām acīm skaita pātarus.
ej gulēt, veci, izgulies.