emīlijas ielā 16 dzīvoklī 9 dzintaros es dažas vasaras bērnībā pavadīju apbrīnojot pie mājas esošo milzīgo autobusu parku ar dzeltenajiem autobusiem. gājām uz jūru vairāk kā pusstundu, līdz jomas ielai klīdām gar nolupušām koka mājām ar grebumiem un krāsainām vitrāžām, karsta saule un sauss, suņi rēja.
vannas istabā bija kaltais pirāts ar vienu nosaitētu aci, ko mans tēvs armijā taisījis. vanna bija nolietota un viegli varēja noberzt dibenu un ceļus.
bet no stacijas bija jāiet uz māju caur tumšu mežu, runāja, ka ir arī cilvēki nogalināti.
kad braucām uz dzintariem un jūru, viemēr pirms tam iegājām tirgū un pirkām banānus un snikerus, sadalījām pa dienām un tad varēja apēst dienā pusi, lai nākamaji arī būtu saldums.
grāmatu skapī nekā prātīga nebija, vienīgā lasāmā par sīpoliņu un viņa piedzīvojummiem. un riču račs un cirks.
man ļoti nepatīk galda spēles.
naktī autobusu parks spīdināja savas dzeltenās gaismas kā saules logā, bija jāver ciet aizskari (šito vārdu nekad neesmu mācējusi rakstīt).
virtuve maza, bet dzīvojamā istaba pārbāzta ar tumšu sekciju. bija arī balkons.