man ilgu laiku bija tāda neskaidra, izplūdusi bērnības atmiņa no aptuveni 6 gadu vecuma ar spēlēšanos pie kāpņutelpas un jocīgu vīrietīti blakus.pēc kādiem 10 gadiem, kad jau kaut ko "sāku saprast",šī pati aina atklājās kā kāpņutelpā onanējošs vīrieti,samērā jauns, kurš caur puspavērtām durvīm vēro kādus 2 metrus tālāk esošo mani.dīvainā kārtā man par to joprojām nāk smiekli, lai gan citādā ziņā kā pusaudze katrā pavecākā vīrietī redzēju potenciālu izvarotāju, ne mirkli nezaudēju modrību. esmu pārliecināta, ka televīzijas neskatīšanās man būtu aiztaupījusi visas tās neveiklības un pustraumas