tā mēs nobriestam, zobos vīna korķis un starp kājām šņabis. uzdzeram viens par otru un tad saskandinam savus tukšos krūšu kurvjus.
labdien, mani sauc marija
labdien, es esmu voldemārs
un tad viss ir beidzies tā arī nesācies. ar galvu atsitos pret bufeti, tad pret galdu, tad mana roka izmežģās viņa padusē.
no rīta viņš ir cits un manis jau sen kā nav. tikai zilumi šur tur, nekur un vēl tur.
vienīgais, ko gribas, ir iebāzt spuldzīti izdegušos lukturos un meklēt cilvēkus.
tik patētiski, ka jāiedzer.