|
Kā no pāra kļūt par draugiem?
Vai patiesi vienīgais ceļš ir atzīt, ka viss ir beidzies, ka
mēs neesam un diezin vai kādreiz būsim kopā.
Un ja nu tā ir vienīgā iespēja, kādēļ ir tik grūti to pieņemt,
kādēļ daudz vieglāk šķiet mēnešiem ilgi dzīvot sevis radītā ilūzijā, kam ar
realitāti nav nekāda sakara, un meklēt sīkumus, kas to stiprina.
Kādēļ vienkāršāk ir mocīt sevi un citus tā vietā lai
pieņemtu to kā ir. Kāpēc ir tik grūti sev pateikt: „jā es esmu viens”, kaut labi zini tas ir jādara,
nekāda atpakaļ ceļa vairs nav.
Vai patiesi mūsu pasaule ir tik primitīva. Ka ieraugot
cilvēku mēs katrs uzreiz izvērtējam potenciālo seksuālo saderību, un ja tā ir
pietiekami liela mūsu prāts izspēlē spēli, kuras rezultātā mēs iemīlamies.
Un ko darīt ja nu šī saderība izrādās milzīga, bet tikai šai
vienā – fiziskajā jomā. Kā par draugiem kļūt cilvēkiem, kurus ir vienojusi
spēcīgākā fiziskā vilkme, kādu abi ir pazinuši.
Kā vienam no tiem iemācīties pieņemt, ka tas ko viņš ir
saucis par mīlestību (nejaukt ar iemīlēšanos) patiesībā ir bijusi tikai savtīga
ķermeniska tieksme pēc otra.
Un kā galu galā dzīvot tālāk labi saprotot, ka katras
nākamās attiecības virzīsies pēc identiska scenārija, noliedzot iepriekšējās un
sludinot mīlestību, tur kur nav ne druskas no tās.
Un kā to visu saprotot nenicināt sevi?
|