|
Katru reizi, kad ir kāds mirklis, kas mūs satuvina, es
vienmēr ceru, ka tas nebeigsies vēl, labi zinot, ka cerībai nav pamata. Kad šim
mirklim nekas neseko, es nosalstu, galvā pārlieku visādus termiņus un
nosacījumus. Tā ir kā šantāža, par kuras esamību un nosacījumiem neviens nezina.
Un tieši tāpat, katru reizi, kad būtu jāizpilda kāda no paustajām idejām, es to
neizdaru, parasti jau jo esmu par gļēvu,
citkārt jo saprotu, ka to nedrīkst, bet vēl citreiz, kad nodoms ir kļuvis
pietiekami stingrs, Tu to kaut kādā veidā neapzināti sajūti, uzmeklē mani,
sasildi un dod cerību. Pēc katras reizes, kad Tu sasildi mani, Tu pazūdi ļaujot
varu ilgām un skumjām, kas atkal noved līdzšinējā stāvoklī.
Arī šoreiz Tu mani sasildīji, Tu teici arī daudz nejauku lietu un es zināju, ka
tā ir patiesība, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka gribu un varu Tev palīdzēt,
man šķita, ka tā es varēšu būt Tev tuvāk. Vēlāk Tu tikies ar savu operatoru un
producentu, projekta termiņš tika pagarināts, vakarā tu gāji uz kino, un vēlāk
zvanīji lai pateiktu, ka paliksi centrā. Protams, es neticēju, ka paliksi B-ielā,
es zināju, ka nakti Tu aizvadīsi pie kāda, kura vietā agrāk biju es. Un tad
atkal man nebija spēka un ticības vairs nekam. Es zināju, ka vēlāk tu man zvanīsi,
ka mums būs jātiekas un ka atkal prasīšu Tev lietas, uz kurām man nav nekādu tiesību, bet es nezināju kā lai savāc sevi, es nevaru to nedarīt, jo viss siltums atkal
bija zudis. Un atkal sāka darboties iekšējā šantāža..
|