dzili simboliski-tagad vinam ir mana bijusii durvju sleedzeniite, bet manaas duravaas-vineejaa. jo vairaak es atveros un miiloju, jo vairaak man tiek negaidiitu daavanu.

..pukeem klaati pakalni. sarkans zirdzins liels kaa maaja. iespeejams, Tu mani taa arii nekad taa iisti nepaziisi, jo vienmeer manaas aciis saskatiisi pats sevi un to, ko veelies vai arii domaa par mani. bet man paliks mana neskartaa zeme, mana nosleepumu sala. un taa arii vajag.

ir tik labi, kad atrodas cilveeki, ar kuriem labi blakus buut, kuru energijas neliek pleesties prom, bet palikt palikt. un pieskaarieni nejuutas lieki. tas gadaas tik reti. taa ir ar manu paarjuutiibu. gruuti pa ielu iet, gruuti darbaa un vilcienaa. bet, ja atrodas, tad prieks, miers un izbaudiishana.

skuupstu pipari uz luupaam veel kaist. saule sirdi silda kaa apskaaviens.

varbūt tiešām noglāstīt samtu...

..es esmu ietvars, Tu - dārgakmens. Tu esi koks, es - efeja zaļa.

..bet varbūt es pati nemāku atvērties un atdot visu dodamo atklāti, bez slēpšanās, pa īstam, daudz. tagad sirds ir atkal Liela Liela. puksti izkaisītāki.

ar mēles galiņu saskaitīt Tavas dzimumzīmītes. likt Tev atpogāt daudz smalku podziņu ar lielajiem pirkstiem. saplēst manu kreklu. tik daudz tādu domu. šķiet, tikai tagad kaut kas paīstam sākas, kad zaudēt nav ko.

un tā pati reiz jau sajustā..izmisīgā..gribu būt kādam tuvu tuvu klāt..un tādu atrast nav iespējams..vienmēr kaut kā mazliet trūkst. man nevajag ideālus cilvēkus, bet gribētu tādus, kuros var ietriekties un kuri ietriecas manī. tik tālu cik iespējams. drosmīgi un ne miesiski. bet varbūt tomēr. līdz galam.

nezinu, kas tas ir, bet kļūst aizvien labāk. un domas piepildās. un es pati piepildos ar siltumu.