zoo krāc - 12. Jūnijs 2008

nu jau atkal ir par ko pačīkstēt. man pietrūkst mani sapņi, tie vairs nav tādi kā agrāk. es labprātāk lauzu galvu par dīvaini pamācošajiem sapņiem nekā domāju par visādiem mērkaķiem kas neliek man mieru. un es pat neribu domāt par visām tām dumībām ko viņi runā un dara. O_x mugurlauzis arī iestājies. vēl trakāks kā toreiz puikas darbā. džīzas. liekas ka sapnis par pārtīinvalīdratiņiem, ar krāsainām lampiņām, oranžiem karodziņiem un tumbiņām, nāk ar vien tuvāk un tuvāk. tā. īsti neko negribās. tikai kkur gulēt. kājas gaisā, smieties līdz asarām.. nu kaut vai pašai ar sevi. daudz šokolādes. man priekšā stāv sasodīti satraucoša diena. jā. tā būs piektdiena. es tikai nezinu vai satikšu viņu tieši piektdien , vai kā. bet man jau liekas ka man būs viņš jāsagaida lidostā. jau tagad par to domājot spēks izzogas no kājām un kaut kāds krateklis iestājās. visvairāk man bail no vienaldzības. tad jau labāk man viņu dikti neieredzēt. tomēr jau divarpus gadi pagājuši. tas ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēku savstarpējās attiecības būtu pielīdzināmas nullei. pietam ņemot vērā mūsu aso vārdu apmaiņu šķiroties pagājšreiz. nja.. jau brīžiem kad viņš zvana, izliekos ka nedzirdu, vai ka esmu dikti aizņemta. es vienkārši zinu ka nav par ko runāt. tagad tās jau sen vairs nav tēva un meitas attiecības, kopš tās dienas, pirms kādiem 3 gadiem, kad viņš pateica, ka uz dzimteni vairs dzīvot nebrauks, jo viņam te nekā neesot. ne mājas, ne darba, ne ģimenes.. pēctam uzsverot vārdu - neviena.. toreiz tas smagi iedūrās sirdī.. katru reizi aizbraucot uz laukiem, kad omīte paceļ šo tēmu, man gribās raudāt. es taču viņu vēl aiz vien mīlu.. un katru reizi tas tik ļoti, ļoti sāp..