Bezvirsrakstis
Labu laiku, jau kopš iepriekšējā gada decembra laikam, man aizmugurējajā kabatā stāv salocīta A4 papīra lapa, uz kuras tiek pierakstīts viss ģeniālais, kas ielec prātā.
Kopš šitām pēdējajām dienām, kad es dzīvoju iekš pozitīvā garstāvokļā, es esmu atkal sācis drausmīgi gribēt manu instrumentu. Pie tā labā garstāvokļa kreativitāte skrien debesīs.
Jā, un man baigais prieks, ka es pa jaunu atklāju divas foršās grupas -- Million Dead un Film School. Bija kaut kāds tas pētījums, par to, kā cilvēki klausas mūziku. Pirmā fāze ir tad, kad tu visu dziesmu klausies kā vienu, kopīgu muzikālu gabalu. Tā kā loģiski savirknētus skaņas viļņus telpā. Otrā fāze ir tad, kad, klausoties dziesmu, tu redzi tās videoklipu. Vārdsakot tev ir vizuālā saikne. Trešā fāze ir tad, kad tu katru instrumentu dzirdi atsevišķi, ka katru reizi pārklausoties dziesmu, tu dzirdi kaut ko jaunu vai citu, jo tu koncentrējies teiksim uz basa līniju.
Nu lūk, es manuprāt tajā trešajā daļā ielecu jau pirms kāda laba laika, tad kad mēs ar tiem deviņiem grupu nosaukumiem sākām ķēmoties. Bet tajā laikā man arī bija visu šito instrumentālo postroka, postmetāla un citu postžanru periods, jēē. Tie laiki bija forši.
Bet tikai kaut kad tad, kad Radiohead iznāca In Rainbows, kad man viss jau bija pieriebies, es sapratu, to, ka vokāls tiešām vaido tos mistiskos 30% no dziesmas foršuma.
Un tagad ar visu šito kruto gear'u manā galvā tās abas grupas izklausas pilnīgi citādāk.
Sanāca daudz garāk un neforšāk, kā es biju domājis, bet tā doma aptuveni izteicās.
Un vispār man liekas, ka es lēnā garā kļūstu par audiofīlu. Man tā skaņa, kas nāk ārā no portatīvā skandām liekas riktīgi traka. Bet Rolandam ir tādas kaut kādas vecās Creative tumbas, kas skan manuprāt vienkārši drausmīgi. Un tagad man ir kaut kādas ausis, kurām augšas ir pārāk izteiktas un kreisā auss pie tādas klusākas skaņas čarkst. It drives me nuts.
Un vēl es gribēju tikai piebilst, ka Harmony No Harmony būtu viss-mega-krutākais disks, ja vien tur visās dziesmās nebūtu tas mazliet pārspīlētais overdraivs, kurš vislaik izklausas konstants. Savādāk tagad tas ripulis ir tikai mega-kruts :)
Man iet labi. Ja tik daudz vēl nevazātos pa krogiem, tad vispār būtu skaisti. Savādāk būs uz Slovākiju ar kājām jādodas.
Un vēl man liels prieks ir par manu mammu, viņa patiešām ir sasodīti kruta.
Un vēl es sapratu, ka viena no dzīves jēdzīguma svarīgākajām sastāvdaļām ir taimings. Tas ir tas, kas tavā dzīvē nosaka to, vai tu esi veiksminieks vai nē. Jo dzīve jau savā veidā ir tāds pats sporta veids, kā visi citi.