r-pr

10:37 pm: Ārkārtīgi gribas rakstīt un visu pierakstīt, bet vienmēr piezogas kauns un bailes.
Kad tiešām kaut kas ir jāuzraksta, tad tās ir vistīrākās mokas. Miljons iesāktu fragmentu un tikai daži teksti, kas ir patiešām pabeigti. Un tie paši, jo maksāju par to, ka no manis sagaida un liek darīt to, ko es patiesībā gribu darīt. Bet arī to piespiesto tekstu rakstīšanas laikā sajūsma mijas ar kaunu un bailēm, un vēlmi ierakties zemē, un tad vēlāk ar vēlmi arī šo vēlmi aprakstīt. Man neadekvāti ļoti rūp, ko citi domā par mani un ko viņi padomās, lasot manus tekstus. Visticamāk, ka tie pabeigtie teksti ir atraduši beigas tikai tāpēc, ka man pārāk rūpējis, ko par mani padomās, ja es viņus neuzrakstīšu. Nevis visticamāk, bet tā ir.

Šodien prokrastinējot pārlasīju vienu no tekstiem. Tīrākās šausmas, bet pašās beigās labs joks:
Emptiness walks into a bar. But it's full.

Bet palika bail un kauns, ka joki ir vienīgais, ko es protu.
Visticamāk tā arī ir.