11:41 pm:
Pēc kādām deviņām stundām bibliotēkās braucu uz savām jaunajām mājām, kur esmu palikusi līdz šim vien pāris naktis. Lai no jaunajiem kaimiņiem noslēptu, ka pagājušajā vakarā izdzēru divus piučus, nolemju, ka pirms iekārtojos, iznesīšu gružus un tad iedzeršu miera vējos šī vakara Peroni (konceptuāla izvēle, jo fonā ir grandiozs satraukums par manu itāļu valodas eksāmenu jaunnedēļ).
Nesu gružu maisu pa dzīvokļa kordioru un domāju - viens, cik interesants maisa materiāls, laikam jau tas bio pārstrādājamais un otrs, ka jāpaņem atslēgas. Sajūtu rokās, ka kaut kas žvadz un eju ārā ar savu ekoloģisko gružmaisu.
Kāpju atpakaļ augšā un trešajā stāvā pie dzīvokļa ceļu kreiso roku, lai ņemtu atslēgas un slēgtu ka nu vaļā durvis, bet tur - vīna attaisāmais. Skatos otrā kabatā - tur četri dolāri. Sākotnēji mēģinu zvanīt pie blakus durvīm, bet tur neviens izklausās, ka pat nedomā pagriezt klusāk televizoru un atkātot līdz durvīm. Tad mēģinu ar vīna attaisāmo attaisīt slēdzi un tad vēl ambiciozāk, viegli ieskrieties, cerot atvērt durvis, tās nesalaužot. Saprotu, ka izlauztas durvis man izmaksās tieši tik daudz, cik nevaru atļauties, un padodos.
Domāju, ka Ashley gan jau drīz būs jānāk mājās, jo ir jau kādi desmit, un iekārtojos uz trepēm. Pēc laika galvā sāku ritināt domas, ka viņa nekad (pēdējās trīs naktis) nav nākusi vēlu mājās un vienmēr agri ceļas. Jau vieglā satraukumā eju ārā uz ielas vai nu gaidīt Ashley, vai meklēt palīdzību, bet tur tikai žurkas skraida turp atpakaļ. Vēl kaut kur prusaks, kā sākotnēji šķiet, aizrāpo. Kad sāk pamatīgi līt, man pirmā doma ir, ka man krīt virsū prusaki.
Iet garām jestrs draugu pāris un smejot prasa, ko es gaidu. Atbildu, ka kādu, kurš atlauzīs dzīvokli. Puišiem tas liekas ļoti smieklīgi un aiziet prom.
Tad no blakus mājas iznāk vīrietis ar diviem suņiem. Jautāju viņam, vai viņš gadījumā nezin, kā atvērt durvis, ja esmu sevi izslēgusi ārā no dzīvokļa. Nezin un aiziet, bet pēc kāda laika nāk atpakaļ, jautājot, vai esmu sevi izslēgusi ārā no mājas. Ņemot vērā, ka es turu mājas durvis vaļā, lai neizslēgtu sevi ārā arī no tās, apjūku un saku, ka nē, no dzīvokļa un ka, man škiet, ka ar kredītkarti vajadzētu varēt attaisīt. Viņš piedāvā pagaidīt, noliks gulēt suņus un nāks ar kredītkartēm. Pēc mirklīša ir klāt un mēs kāpjam augšā muņķierēt vaļā durvis, bet, redzot, ka viņš līdzi ir paņēmis Home Depo karti nevis kārtīgu kredītkarti, jau saprotu, ka nebūs aršana. Drīz arī viņš to saprot (vispār izskatās nesen modies un beigās izrādās, ka tā arī ir) un šķiramies iepazīstoties. Kriss, Renāte. Kriss nojautā, vai es nezinu nevienu, kurš dzīvo mājā un es viņam tikai atbildu, ka viņš ir pirmais un mans vienīgais draugs. Kriss nesmejas, tātad labākie draugi nebūsim.
Pasēžu atkal uz trepēm un nolemju iet tomēr ārā gaidīt Ashley.
Pēc mirkļa piebrauc kāds vīrietis un nāk iekšā manā mājā. Mudīgi jautāju, vai viņš man nevarētu palīdzēt. Viņš neko nezinot, bet esot atbraucis pie drauga, kurš te sen dzīvo un pajautās viņam. Pēc laika nāk attpakaļ un saka, ka draugam lauzta roka un viņš diemžēl nevarēs palīdzēt. Nu, neko. Arī viņš aizbrauc un es nolemju iet atpakaļ iekšā pirms atkal prusaki sāk līt.
Pamanu, ka uz vienas no plāksnītēm virs pastkastēm rakstīts, ka SUPT (superintendent) dzīvo pagrabā. Skrienu uz pagalmu, lejā uz pagrabu un dauzu pie durvīm ar jau viegli izmisušu "hello?"
Durvis atver jauns vīrietis augumā ap metru piecdesmit. Pirms viņa sejas saskatu vien pamatīgu dūmu mākoni un tad arī viņu un vairākus, kā šķiet, viņa paša gleznotus Boba Mārlija portretus. Viegli sabijusies par visu situāciju, tomēr piekrītu ienākt iekšā, lai nesalītu pilnībā, jo nav zināms, cik ilgi vēl būs jāgaida. Izstāstu situāciju un pēc trim minūtēm viņš saprot, ka trešais stāvs tomēr neatrodas virs pagraba. Kamēr mēs runājam no blakus telpas ik pa laikam izlien liela melna galva ar arī apmēram metru piecdesmit drediem.
SUPT saka, ka vienīgā opcija, ko viņš var piedāvāt ir ugunsdrošības trepes, bet tad viņam jāuzvelk bikses (visu šo laiku, kamēr es stāvu izlijušā bikškostīmā, viņš ir ģērbts vien Jamaikas karoga krāsas šortos). Ejam ārā un mums seko arī otrs, arī apģērbies, kurš nez kāpēc man spēcīgi atgādina manu māsīcu no Talsiem. Kamēr mazais mēģina uzlīst pa trepēm, mēs saķēruši galvas skatāmies, kā viņam sokas, bet neko nevar redzēt, jo smagi līst. Kad viņš mēģina atvērt otrā stāva logu, es kliedzu, ka tas nav īstais un jākāpj augstāk.
Kamēr viens kāpj, otrs man prasa, cik ilgi es esmu jau ārpus dzīvokļa. Saku, ka tā kā man nav telefona, man nav ne jausmas, varētu būt stunda, varbūt divas. "Māsīca" saķer savu drediem piestūķēto džempera kapuci un saka, ka viņš atbraucis ciemos pie brālēna taisīt mūziku. Kamēr viņi tur kaut ko miksē, viņš pamanījis kamerās, ka meitene sēž uz trepēm un pie sevis nodomājis: "Laikam izgājusi paklausīties lietū un atpūsties kāpņu telpā", bet ka tomēr "Something didn't seem right".
Kamēr viņš dalās savos pieņēmumos par manu motivāciju "čilot" kāpņutelpā, mazais ir ielīdis dzīvoklī, attaisījis durvis un nonācis lejā. Ķeros abiem ap kaklu un drediem un saku, ka mīlu uz mūžu.
Ienāku dzīvokī, atveru savu Peroni, kurš pa šo laiku jau manāmi kļuvis silts, apsēžos un pēc divām minūtēm, protams, atveras durvis un ienāk Ashley ar vissmieklīgāko tam mirklim iespējamo frāzi "Oh my god I had such an adventure."