šodien viss ir vieglāk. dienai ir labs vaibs. un daudz noticis. atverot kompīti šķiet savādi atkal dzirdēt dead can dance, bet atkal jau tā godīgi.
(šķiet lemts)
pat visas domas, kas zib gar ausīm mājupceļā, šķiet vieglāk nopurināmas.

"gerda" ir brīnišķīga. tik īsta un tuva. ja būt uz šīs pasaules nozīmētu sastapt citas dvēseles un gūt viedumu no tām, mācoties, tad tik skaidri redzu iemeslu būt tur, kur tagad šķiet lemts.

bet pārējās sadaļas griežas ap sevi un piketē, pieprasot brīvlaiku. bet es redzu un ceru, ka tūliņ jau būs jāsarosās jāsaņem visi spēciņi, jāsazīmē ģeometrija, un "vnk jāiet uz priekšu".



ir pilnīgi ok būt vienam, bet ir stulbi tajā saskatīt it kā atblāzmas no savas ģimenes dzīves.


kā jau parasti, situācija ir vienkārša un sarežģīta,

atkal paspēju samīlēties.

(un "brīvlaikā" vienmēr ir iesnas)

mums it kā bijis tik daudz laika savu draudzību kopt, bet ir pieticis ar tik daudz mazāk, lai justos daudz tuvāk viņas brālim. un tā nav tā ļubestība, ko visi gaida. tā drīzāk ir neizpratne par lietām.

nožēlojami

man šķita, ka protu bīdīt lietas. esmu samulsusi. pagaidām savā dzīvē esmu sabīdījusi tikai savas istabas skapi, meklējot labāko kombināciju attiecībā pret debespusēm, draugu ieteikumiem par fenšui un gultasvietu, cerot neuzgulties uz āderēm, utt.

sevi sodu pati vai to dara dzīve? protams diezgan stilīgi ik pa laikam sajust pilnīgu bezspēcību. ir tas asums, un viļņi vētrā sitas pret molu. bet tikmēr es domāšu par labāko salīdzinājumu, un cerēšu, ka sajūta pakrūtē man ļaus uzelpot.

rīt būs labāka šodiena.