| smieklīgi un smalki |
[18 Jun 2013|12:13am] |
|
Kā brīdī iestrēdzis. Mūžīgi mūžos. Tagadnē ar skatu uz vakardienu. Dažubrīdi vienkārši brīnos, un tagad es atsaukšos uz iepriekšējo dzejoli, kā tas ir - iet cauri cilvēkiem. Eju cauri pūļiem un vienkārši brīnos - kā? Kā tas ir, kā viņi to var neapzināties? Kā viņi to neredz, es taču eju viņiem cauri. Es - visums, nākotnes garants, esošās laiktelpas pastāvēšanas kopsaucējs. Bet tas tomēr ir tik interesanti, kā visa masa redz tevi tagad un kā tā redzēs tevi pēc laika. Mani. Jā, mani! Varbūt arī tevi. Es taču esmu viss! Viss, kas vien var būt. Tiešām - tas ir tik interesanti, varbūt arī tā sabiedrības puse nekad nesapratīs, kas es esmu. Es sajutīšos gluži kā Godo teātra zālē. Visi mani gaidīs, visi cerēs mani ieraudzīt, visi to vēlas un visi par to tikai domā. Bet neviens to neredzēs. Es īstenībā būšu tepat, viņu visu vidū. Es - visums, visas varas pretvara, uzskatu pamats un patiesību apstiprinājums. Es esmu viss, pasaule patiesībā ir manā pārvaldībā. Tikai to neviens neredzēs, bet apzinās. Viss būs visu acu priekšā, rokas stiepiena attālumā un vārda dziļumā. Bet tomēr. Kā tad tā, ja ne savādāk. Kas tad vēl cits, ja ne es?
|
|
| #102 |
[18 Jun 2013|12:33am] |
klejotāji atradušies
pārauguši, kā tādi rakstnieki
iemaldījušies pasaulē
apmestā, ar pītiem groziem pamestā
viss slēpjas dzejā
kā tāda minojiešu kroņprincese
raugās dienas slejā
un še! kā nav, tā nav
redzēsim
dzirdēsim
arī jutīsim
un beigu beigās spriedīsim
par pasauli nesvarīgo
savu apmānu savdabīgo
skatu laukuma pārdabīgo
un gravitācijas likuma labdabīgo
visu, kā jau visu, protams
skatīsim, klausīsim un sajutīsim
sevi, šai mirklī nesvarīgajā
un brīdī caurspīdīgajā
kurā kustam vien līknē bezgalīgā
bezdibeņa malā
uz mākoņa salā
gaidīsim to brīdi mēs
kad viss labosies
un ievirzīsies
cerēsim, varbūt arī redzēsim
kā kļūstam par pasaules mirkli mēs
par garantu visam, itin visam
savā privātajā universā
kā ābols, kas neviena neapzināts
šodienu radījis
|
|