| #135 (25/366) |
[20 Apr 2014|02:09pm] |
a man is not bound for boundaries yet
he will go further
and further
until the whole of solar space
is under his revolt
|
|
| #134 (24/366) |
[19 Apr 2014|01:40am] |
sveika!
mana kaitinošā pašapziņa
starot ikdienā tu prati
laikam ejot gan vairāk nesaprati
kam tu dzīvo brīvi
un vairākumam paklausi
tavs skatiens dzēla
kā slinkas aprunas
kas garām slaidi klīst
redzēju, bet tā arī nesapratu
kam tas atrisinājums
īsti vajadzīgs
šī pasaule ir par mazu man
lai sadzīvotu es ar sevi
un vienmērīgi raudzītos uz tevi
aizmirstiet par mani
es nekad neesmu bijis
un arī nebūšu
manis nav
|
|
|
[18 Mar 2014|12:58am] |
tu man vēli tikai labāko
bet proti tikai pretējo
ej nu sazin
|
|
| #133 (23/366) |
[17 Mar 2014|10:20pm] |
esi mans iedomu draugs
uzrodies ik rītu un vakaru
kā nepabarots miegs acu kaktos
iekāro mani ik brīdi
lai jūtu nepieciešamību savu
ļauj man priecāties
liec sirdij sadziedāties
liedz dvēselei stāties
un beigu beigās
ieskaties man acīs
un nemelo
jo tās ir manas konstitucionālās tiesības
|
|
| #132 (22/366) |
[16 Mar 2014|10:27pm] |
nesadalītas emocijas un rūgtā pēcgarša
jo ne uz ko vairāk tu tā arī nebiji spējīga
vien uz kaut ko nepabeigtu
knapi iesāktu
novārtā atstātu
un beigās tā arī nesadalītu
tas arī viss
tavi stāsti svilpoja kā vējš pavērtā laukā
vārdi bez dvēseles
vien salūzuši teikumi
ir tevis atstātais mantojums
tas arī viss
ne uz ko vairāk tu tā arī neesi spējīga
|
|
|
[10 Mar 2014|02:39pm] |
|
Pat vairs nezinu, ko lai raksta. Dzeja katru dienu un sevis piespiešana to rakstīt nav iespējama. Savā ziņā esmu iztukšots. Uz kādu brīdi. Ļaujiet man uzpildīties.
|
|
|
[04 Mar 2014|07:05pm] |
when love is gone,
where does it go?
|
|
| #131 (21/366) |
[03 Mar 2014|10:46pm] |
apziņa ieklīda aplamībās
kā paradokss vēl nesaliktā teikumā
tavos saliedētības simbolos
apmaldīties vien migla var
tu centies sadziedēt
bet tā arī neproti saliedēt
dziedi vien tālāk
pasaule tāpat atradīs
ko vainot
|
|
| #130 (20/366) |
[02 Mar 2014|11:57pm] |
Klusuma dzeja brīžiem ir tā skaistākā un pilnākā
neviens vārds nespēj ko tādu izteikt
pilnība
|
|
| #129 (19/366) |
[28 Feb 2014|02:04am] |
brīžiem visuma pārpildīti mirkļi ir tik tukši
tas arī viss
vien pilnībā mērcēts tukšums
jo man pieder viss
viss, ko vien varu iedomāties
viss, ko vien varu iedomāties
ir nekas.
|
|
| #128 (18/366) |
[26 Feb 2014|11:55pm] |
un es nemanot kļuvu laimīgs
uz brīdi
īstu
un īsu
ātri un nesāpīgi
smaids un aizsapņojies skatiens
nekam pat nebija jānotiek
mēs esam sava laime
|
|
| #127 (17/366) |
[25 Feb 2014|11:51pm] |
iegāju es atkal sapņos
pavasara saules apspīdētos
vēlējos tikai paspiest roku ardievām
laimīgam ceļam un miermīlīgam vējam
lai beidzot nu būtu miers
labvēlīgs un visus apmierinošs
lai manī nedzīvotu nekāds bieds
bet gan kāds
kas interesi neliedz
pazudu es dienas sapņos savos
izgāju cauri pieredžu sērijai
un nekurienē pasmaidīju
jo naktī vien visumu translēt sāku
|
|
| #126 (16/366) |
[25 Feb 2014|12:50am] |
un tomēr man prieks par šo īso mirkli
tik pieticīgs
bet smaidu pilns
piedzīvoju acu mirkli neatkārtojamu
brīdi nākotnes atmiņās tītu
un smaidu
ak, to Tavu smaidu
līdz nākamai tikšanās reizei
acu mirklī manā
un varbūt arī tavā
mirklī iestrēgušā
|
|
| #125 (15/366) |
[23 Feb 2014|11:50pm] |
laime pilnīga
ceļgali pērkona nokrāsā
vien filigrānā lidojumā
ar tavu smaidu tik saulaino
mēs kritām
sitāmies
plīsām
un visi uzgavilējām
bet beigu beigās
mans mirklis tavā smaidā iestrēdzis
un tas vien tāpēc
ka šorīt acis atvēru
|
|
| #124 (14/366) |
[23 Feb 2014|01:06am] |
Sveika!
mana mazā pasaule
gaidīta tu ilgi tiki
izdomā spītēji arī pati
man nevajag atbildes
nevajag
drausmīgi
bezatbildes jautājums
kā dzinulis sevī
vienmēr un mūžīgi
doties nezināmajā
rast spēku loloto
vienmēr un mūžīgi
klejot un brīnīties
|
|
| #123 (13/366) |
[21 Feb 2014|11:42pm] |
un tavu patiesību biezoknī es apjuku
kā viena teikuma filozofijās
tavi vārdi bira burzmā
kā tāds satelītu biezoknis
manā acu priekšā
tevis radītā tveice
sildīja vien pasauli
sabiedrība nesapratīs
personības nekad neapgāzīs
manas apziņas pārliecību
iedomātu savaldību
|
|
| #122 (12/366) |
[20 Feb 2014|11:04pm] |
un tā mēs sadzīvojām
klusuma simfonijā
pieķerti vien vienīgās iedomās
sev tīkamās, bet reti zināmās
mēs jutām viens otra klātbūtni
vien trešās dimensijas šai ainā pietrūka
kā uz lapas izlasīts
šis brīdis likās
lietus pilienu pavadībā
lēnu asaru pārpilnībā
|
|
| #121 (11/366) |
[19 Feb 2014|10:50pm] |
ik mirklis liek pacelties
un vienmērīgi izklāties
vientulībā it kā nemanāmā
kopībā brīdi jūtamā
lai gan viens savā ādā esmu
vietējo atmosfēru jūtu dzestru
šodienas pašapziņa iekrāta
nekad mūžam nepiekrāpta
laikā acumirklīgā
brīdī atbildīgā
lai spēki visus ceļ
augstumos neaizsniedzamos
priekos nebeidzamos
un lepnumā pilnus
|
|
| #120 (10/366) |
[18 Feb 2014|10:26pm] |
tās bija veiklas spēles
bez jebkādiem kopsaucējiem
un vārdiem arīdzen
neatgriezeniski rāmji
uzstādīti nemitīgi
ar skatu vien
brīvprātīga tā pasaule
nosacīti aizdomīga
mūžam neprātīga
|
|
| #119 (9/366) |
[17 Feb 2014|11:39pm] |
vienmēr moži
tavs aromāts
istabā virmo viegli
nekas vairāk nav jūtams
nekam vairāk nav drosmes
vien lietū blenzt
un skaņas vilnī
bēdu prom sūtīt
nicinājuma
un nevainības pilnus
glaimus saņemt
nav man pa prātam
vienmēr moži
bet nekad pārāk spoži
|
|