Bija vakars un jau pamatīgi krēloja kad mēs kopā ieslīdējām no akmeņa jūrā un ienirām. Kad iznirām jau bija sācies lietus. Ne jau kaut kāds, bet kārtīgs gāziens, kad priekšā viss ir viens vienīgs balts ūdenskritums. Vairs nebija nekāda atšķirība vai esi jūrā vai ārā no tās. Arī apģerbties vairs nebija nekādas jēgas, jo krastā atstātās drēbes bija izlijušas caurcaurēm. Turpinādami šadi dušoties mēs jau pa tumsu aizgājām uz telti un ielīdām guļammaisā sildot savus slapjos kailos ķermeņus viens pie otra. Un tad gluži nejauši, pats nesapratu kā īsti, tas sākās. Vārdu pa vārdam, glāstu pa glāstam, bet mēs gulējām ne vairs blakus bet viens virs otra. Tūlīt man arī nāca pārsteigums ka viņa savos 22 gados vēl bija meitene un es to pateicis viņai jautāju:
- Vai tu droši zini ka vēlies turpināt, ko mēs te esam iesākuši darīt?
- Jā. Kaut kad jau tam tā vai tā būtu jānotiek, un kāpēc lai tas nebūtu tagad kad mums kopā ir tik jauki?
- Tu zini, ka esmu precējies un es Tev nevaru apsolīt ka Tu būsi tā, dēļ kuras es šķiršos no sievas un atstāšu bērnus?
- Zinu. Es to arī nemaz negaidu no Tevis. Vienkārši esi mīļš un daudz nerunā.
- Vai tu esi gatava arī tam ka pirmā reize mēdz būt sāpīga.
- Zinu, esmu lasījusi par to - dzemdības tomēr esot vēl daudz, daudz sāpīgākas un tomēr visas sievietes tās ir pacietušas un nenožēlo. Es izturēšu.
Un uzsmaidīja man mīļi un lūdzoši.
Tad es viņu paņēmu. Tik lēni un maigi cik vien mācēju un varēju. Vienā brīdī viņa iekodās sev apakšlūpā un no acs kaktiņa uz ausi notecēja asara, kura kabatas baterijas gaismā izskatījās kā dimanta dzirksts. Es to nolaizīju un viņa atkal man uzsmaidīja. Un tad mēs bijam viens vesels, nedalāms savijušos, baudā elsojošu ķermeņu kopums. Kad biju beidzis, pagāja minutes varbūt 20 kad jutu ka varu un gribu vēl. Un tad mēs mīlējāmies atkal. Un atkal, Un atkal. Uz rīta pusi skaits man bija kapitāli sajucis vai tās bija 6 vai 11 vai varbūt visas 27 reizes. Katrā gadījumā pavisam droši zinu ka tik varošs nebiju bijs kādus gadus 10 vismaz, ja ne vispār no padsmitmieka gadiem kad pāris mēnešus nedabūjis, kā tiku kādai klāt tad nomest 5-7 kokus pa nakti bija normāla parādība.
Nezinu kad atkal sanāks man ar viņu satikties vai pat piezvanīt. Un vai vispār sanāks. Žēl. Jo tā bija patiešm brīnišķiga nakts, kuru noteikti neaizmirsīšu nekad. Arī tad ja mēs vairs nesatiksimies.
Ja nu gadījumā gadās tā ka Tu šo lasi, tad zini, paldies Tev par Sevi, par tavu brīnišķo davanu man - savu nevainību, par jaukajām sarunām kuras dīvainā kārtā es ne tikai neaceros ko mēs runājām, bet pat neatceros kaut vispārīgas tēmas par kurām runājām, kaut arī runājām visu nakti un vēl krietnu brīdi pēc tam kad saule jau bija uzlēkusi, pirms iemigām. :*