Auksta tumšpelēka okeāna, kuram skaudrais vējš vietvietām viļņiem uzsitis baltas putu strīpas, viducī. Uz salas, kuras krasti visapkārt bija no gandrīz melniem, ar aļģēm apglumējušiem milzīgiem klintsbluķiem. Kvēlojošas tumšsarkanas lavas laukā, uz kāda melnas, atdzisušas lavas pleķīša. Viņai bija āda vārītu vēžu krāsā, sebite augums, taisni, līdz muguras ieliekumam krītoši, kastaņrudi mati, kuminjsh krūtis un arī kaut kas no viņas vaibstiem. Un kā jau kārtīgai pūķienei pienākas, resna, robaina, zaļa aste. Mēs stāvējām apskāvušies un skūpstījāmies. Mana roka bija ieslīdējusi viņas miklajā kājstarpē un es jutu, ka man ir sacēlies un ka es viņu gribu

Viss! Tālāk nerakstīšu jo nekā jau arī tālāk nebija. Abloms jums, dārgie cibiņi