Tev vajag izdarīt to, to, to, to un to.
Ir 4:00 no rīta. Es pamazām lienu gultā, lai ērti iekārtotos un uzsāktu ceļu uz otru realitāti, bet tad kā vilciena stopkrāns mani aptur domas. Gūzma. Tāda sajūta it kā es būtu kādā Indijas metropoles centrālajā stacijā, izmisīgi stāvot pa vidu tam visam, meklējot savu vilcienu uz laimīgo zemi, bet man visapkārt ir neskaitāmi daudz cilvēku. Atšķirībā no stacijas, es dzirdu viņus visus un katra vārdus arī jūtu. Tas ir tas brīdis, kurā es stāvu vidū, apstulbis, kamēr man garām traucās viena ideja aiz otras, viena doma aiz otras. Troksnis. Kā pārmērīgas cilvēku masas tās uzdzen stresu. Tomēr vilciena nav.
Jau 10 dienas esmu atpakaļ Latvijā un šonedēļ katra diena ir burtiski aizpildīta ar randiņiem. Jāsatiek draugi, paziņas, ģimene un rinda nesvarīgu cilvēku, jo tā parasti dara. Ir jādalās pieredzē un atstrādātas frāzes par to, cik traka ir Āfrika kā veca plate ir jādrillē uz riņķi. Dažreiz sajūtos kā prostitūta, kura kārtējo vakaru iet tumšā mersedesa virzienā, ienīstot visu savu būtību, ar mākslīgo smaidu un balss toni, un tekstu: "baby, do you want to have some fun tonight?". Pret tikšanās reizēm neprotestēju, bet liekas, ka esmu no cilvēkiem, kas savu būtību raksturo ar to, ko daru. Diezgan bezcerīgi un darbaholiski. Tagad es nedaru neko un liekas, ka visiem stacijā ir sajūta, ka esmu nekas. Tā vien šķiet, ka tai pat laikā apkārtnē viss aug un attīstās. Daļa paziņu sasnieguši jaunas karjeras virsotnes, otra daļa pārņēmuši uzņēmumus, kamēr es slīgstu sevis nožēlā un esmu tādā kā starpposmā. Kristīne kļuvusi par diktori un mani tas vienlaicīgi motivē sasniegt kaut kādus savus mērķus, bet tai pat laikā arī liek padomāt par to, ko gribu sasniegt un ko daru tagad. Mani savukārt augustā gaida gaida Amerika, pa vidam kaut kur Dubaja un Anglija un pēc pāris nedēļām atkal Etiopija. Maija vidū atgriezīšos ziņās un tad visam vajadzētu būt kārtībā. Kas tas ir? Iespējams. žēlojos par daudz un situācija nav tik traka vai vienkārši man pietrūkst stabili pamati zem kājām un attīstība noteiktā vietā. Nesenais piedāvājums precēties pēc diviem gadiem mani ir izsitis absolūti no ierindas, bet arī arvien biežāk liek domāt par to, ka gribu ģimeni. Stabilitāte, spēja priecāties par saviem sasniegumiem un mainstreem sapnis par ģimeni , 2 bērniem un suni. Bet tas rodas tad, kad tu ej uz to. Tu sasniedz jaunas virsotnes un pārvari sevi tikai tad kad tu strādā. Un lai arī kāds laika patēriņš šīs nedēļas pilnīgā neko nedarīšanā varētu šķist, viss ir atkarīgs no tā kā tu plāno, domā, fišķo, rēķini un runā. Nostati mērķi - sasniedz, nostati - mērķi , sasniedz. Visu pēc kārtas, ne haotiski, bet pēc kārtas, ar nodomu. Bez tā viss liekas bezcerīgi un viss šķiet pilnīgā haosā, ar to ir kaut kāda sistēma, kas izplūdušus vispārinājumus pastiprina.
NĒ! Dosta (čigāniski). Pietiek. Jātinās gulēt. Mani gaida rītdiena.
Jau 10 dienas esmu atpakaļ Latvijā un šonedēļ katra diena ir burtiski aizpildīta ar randiņiem. Jāsatiek draugi, paziņas, ģimene un rinda nesvarīgu cilvēku, jo tā parasti dara. Ir jādalās pieredzē un atstrādātas frāzes par to, cik traka ir Āfrika kā veca plate ir jādrillē uz riņķi. Dažreiz sajūtos kā prostitūta, kura kārtējo vakaru iet tumšā mersedesa virzienā, ienīstot visu savu būtību, ar mākslīgo smaidu un balss toni, un tekstu: "baby, do you want to have some fun tonight?". Pret tikšanās reizēm neprotestēju, bet liekas, ka esmu no cilvēkiem, kas savu būtību raksturo ar to, ko daru. Diezgan bezcerīgi un darbaholiski. Tagad es nedaru neko un liekas, ka visiem stacijā ir sajūta, ka esmu nekas. Tā vien šķiet, ka tai pat laikā apkārtnē viss aug un attīstās. Daļa paziņu sasnieguši jaunas karjeras virsotnes, otra daļa pārņēmuši uzņēmumus, kamēr es slīgstu sevis nožēlā un esmu tādā kā starpposmā. Kristīne kļuvusi par diktori un mani tas vienlaicīgi motivē sasniegt kaut kādus savus mērķus, bet tai pat laikā arī liek padomāt par to, ko gribu sasniegt un ko daru tagad. Mani savukārt augustā gaida gaida Amerika, pa vidam kaut kur Dubaja un Anglija un pēc pāris nedēļām atkal Etiopija. Maija vidū atgriezīšos ziņās un tad visam vajadzētu būt kārtībā. Kas tas ir? Iespējams. žēlojos par daudz un situācija nav tik traka vai vienkārši man pietrūkst stabili pamati zem kājām un attīstība noteiktā vietā. Nesenais piedāvājums precēties pēc diviem gadiem mani ir izsitis absolūti no ierindas, bet arī arvien biežāk liek domāt par to, ka gribu ģimeni. Stabilitāte, spēja priecāties par saviem sasniegumiem un mainstreem sapnis par ģimeni , 2 bērniem un suni. Bet tas rodas tad, kad tu ej uz to. Tu sasniedz jaunas virsotnes un pārvari sevi tikai tad kad tu strādā. Un lai arī kāds laika patēriņš šīs nedēļas pilnīgā neko nedarīšanā varētu šķist, viss ir atkarīgs no tā kā tu plāno, domā, fišķo, rēķini un runā. Nostati mērķi - sasniedz, nostati - mērķi , sasniedz. Visu pēc kārtas, ne haotiski, bet pēc kārtas, ar nodomu. Bez tā viss liekas bezcerīgi un viss šķiet pilnīgā haosā, ar to ir kaut kāda sistēma, kas izplūdušus vispārinājumus pastiprina.
NĒ! Dosta (čigāniski). Pietiek. Jātinās gulēt. Mani gaida rītdiena.