Dienas, kad uzjautrinu maukas
Stikla galds un ādas krēsli. Īsti neizklausās pēc Āfrikas, bet tā ir realitāte Timnath-serah restorānā, kur tikko paēdu pusdienas. Skats gan pretstatā galantajai furnitūrai nav tik iespaidīgs. Pa kresi kārtējā nepabeigtā augstceltne, par kuras būvniecības drošību ir vairāk kā pamats uztraukties. Puiši izmanto nevis metāla stalažas, lai pabeigtu jumtu un augšējā stāva balkonu, bet gan biezākus zarus, kuri ar striķiem ir saķepināti kopā, izveidojot dīvaina paskata konstrukciju. Pa labi savukārt viena no viesnīcām, kurai blakus ir tāda paša paskata topošā augstceltne. Iela ir pavisam šaura un tai nepārtraukti mēģina spraukties cauri rindām automašīnu. Mēs ar Moricu (džeks, no Vācijas, kurš šī projekta ietvaros bija mans nozīmētais kolēģis) šo vietu pēc smieklīga vakara kino parasti saucām par Sin city. Ne velti, jo vakarā starp šīm nepabeigtajām augstceltnēm parādās maukas, kuras ar cigareti rokās, kuras mēģina izvairīties no ielas dubļainā gala un ar stereotipiskām frāzēm kā "Wanna Fucky fucky?!" mēģina atrast vakara grūdienu. Pāris no pabeigtajām augstceltnēm arī izstaro Sin city garšu - tie ir kazino, kuri nemākulīgi izgaismoti ar Ziemassvētku lampiņam un bāri no kuriem pēc vakara alus, šņabja vai tedža izvelkas bariņš piedzērušos etiopiešu. Ja ārā ir pilnmēness un vējš, tad ķirsis uz šīs sireālās ainavas ir nepabeigtās augstceltnes, kuras nemākulīgi pārvilktas ar plēvi. Daļa no šajā rajonā iesākto projektu tā arī ir palikuši nepabeigti un plēve jau ilgi ir sadriskāta un viegli šūpojas vējā. Lai arī domāju, ka maukas, augstceltnes, šaubīga paskata taksometra vadītāji un bāri nevar šo vietu vēl vairāk pielīdzināt kādai no slavenās filmas ainām, tad sapratu, ka esmu kļūdījies, kad tās centrā pirms mēneša izveidoja nelielu bērnu rotaļu laukumu. Ironiski. Nekad neesmu tur redzējis kādu bērnu, bet vakarā starp ielenēm un kazino gaismām tas kaut kā atgādina par ko nevainīgu.
Pulkstens jau 13:44 un viss, ko šodien esmu paspējis izdarīt ir biļetes datuma mainīšana lidojumam uz Latviju. Man vajadzēja lidot jau rīt, bet tā kā iesāktie projekti ir nedaudz aizķērušies izlēmu palikt ilgāk. Iepriekšējās dienās vairākkārt mēģināju izsmadzeņot, kad būtu tas pareizais laiks atgriezties. Iekšēji ir diezgan pretrunīgas sajūtas - vēlme daudz sasniegt te un vēlme pēc komforta un visa ierastā. Klientu apkalpotāja Etiopijas aviolīniju birojā, kura izskatījās, ka aizvadījusi aktīvu nakti ar savu mīļāko man šodien vienaldzīgi teica, ka varu mainīt savu izlidošanas datumu bez maksas. Tā kā nevarēju viņai nosaukt datumu un viņa no manis gribēja atkratīties pēc iespējas ātrāk, lai varētu iedzert droši vien jau 6 kafiju šodien, nonācām pie konsensa, ka pašlaik manai biļetei nav izlidošanas datuma. Smieklīgi. Tagad varu piezvanīt Etiopijas aviolīnijām kaut šonakt 3jos naktī un teikt - "Gribu lidot rīt!".
Arī manās Āfrikas mājās iepriekšējās dienas ir bijušas satraukumiem pilnas. Stresu sagādāja nevien mūsu pārmērīgi reliģiozā mājas īpašniece, kura ar kristiešiem tik raksturīgo nosodīšanu un attieksmi ar moto: "Tu esi grēkojis un tu degsi ellē!" mēģināja lauzties iekšā mājā pēc īres naudas, bet arī Luīzes draudzene no Vācijas, kura, mēģinot atgriezties Nigērijā, tika burtiski no valsts izmesta un 2 minūšu laikā iemesta lidmašīnā virzienā uz Etiopiju. Šim visam bordelim (nostaļģija pēc Francijas) pa vidu pie mums mainījās viena istabas iemītniece, kuras vietu aizņēma diezgan skaļš diplomāts no Ganas - Frenks. Diezgan interesanti ar šito čali. Dzimis Ganā, vairākus gadus dzīvojis Vācijā, tad Itālijā, kaut kā pa vidu tam visam kļuvis par budistu un tagad atgriezies Āfrikā, lai strādātu Āfrikas Savienībā un te pāris skolās. Ieraugot viņu, sajūtos kā nabags, jo lai uz mūsu māju attransportētu visas viņa žaketes un zīda segas bija nepieciešami 3 papildus cilvēki un mašīnas. Pa vidu uz raudāšanas robežas esošai vācietei, skaļam ganietim un uzbāzīgai etiopietei biju no darba atnācis pārguris es ar saviem 2 kilogramiem apelsīnu, kurus tradicionāli vakarā mēģinu notiesāt skatoties savu vakara filmu. Nolādēts, jau otrais sačakarētais vakars. Pirmdien pie mums palika divas pārgurušas polietes, kuras bija izritinājušās uz dīvāna un svētdien biju koncertā. Ja sākumā mēģināju čiepstēt, ka gribu skatīties filmu, tad vēlāk sakodu zobus un mēģināju esošās problēmas risināt vienu pēc otras. Filma, protams, beigās izpalika.
Tās pašas dienas vakarā no darba mājās nācu salīdzinoši labā garastāvoklī. Uz manas ielas kā ierasts bija sastrēgumu stunda un es, mēģinot no tā visa kaut kādā veidā distancēties, klausījos mūziku. Eju pa ielu mūzikas ritmā, stiloju. Pēkšņi skats pa kreisi - blakus stāv mauka, kura bija uzsākusi vakara maiņu un mani atdarina. Paskatos atpakaļ, redzu viņas kolēģes smejoties. Es, protams, būdams stilīgs kā ievainota žirafe, pagriežos pret viņu, ieskatos acīs, pasmaidu un izdaru vienu stilīgi kustību, un tad nemanot turpinu ceļu. Mūzika bija skaļa, bet caur to tā pat varēja dzirdēt saucienus: "OOOOOOOOHHHHHH!!!". Siltā sagaidīšana mājās beidzās ar tradicionālajiem tekstiem uz čečenijas ielas (viena no retajām ielām ar nosaukumu, kura iet perpendikulāri manai ielai) - "What's up honey? Wanna have fun?". Es sāku smieties un turpināju ceļu virzienā uz vakara haosu.
Pulkstens jau 13:44 un viss, ko šodien esmu paspējis izdarīt ir biļetes datuma mainīšana lidojumam uz Latviju. Man vajadzēja lidot jau rīt, bet tā kā iesāktie projekti ir nedaudz aizķērušies izlēmu palikt ilgāk. Iepriekšējās dienās vairākkārt mēģināju izsmadzeņot, kad būtu tas pareizais laiks atgriezties. Iekšēji ir diezgan pretrunīgas sajūtas - vēlme daudz sasniegt te un vēlme pēc komforta un visa ierastā. Klientu apkalpotāja Etiopijas aviolīniju birojā, kura izskatījās, ka aizvadījusi aktīvu nakti ar savu mīļāko man šodien vienaldzīgi teica, ka varu mainīt savu izlidošanas datumu bez maksas. Tā kā nevarēju viņai nosaukt datumu un viņa no manis gribēja atkratīties pēc iespējas ātrāk, lai varētu iedzert droši vien jau 6 kafiju šodien, nonācām pie konsensa, ka pašlaik manai biļetei nav izlidošanas datuma. Smieklīgi. Tagad varu piezvanīt Etiopijas aviolīnijām kaut šonakt 3jos naktī un teikt - "Gribu lidot rīt!".
Arī manās Āfrikas mājās iepriekšējās dienas ir bijušas satraukumiem pilnas. Stresu sagādāja nevien mūsu pārmērīgi reliģiozā mājas īpašniece, kura ar kristiešiem tik raksturīgo nosodīšanu un attieksmi ar moto: "Tu esi grēkojis un tu degsi ellē!" mēģināja lauzties iekšā mājā pēc īres naudas, bet arī Luīzes draudzene no Vācijas, kura, mēģinot atgriezties Nigērijā, tika burtiski no valsts izmesta un 2 minūšu laikā iemesta lidmašīnā virzienā uz Etiopiju. Šim visam bordelim (nostaļģija pēc Francijas) pa vidu pie mums mainījās viena istabas iemītniece, kuras vietu aizņēma diezgan skaļš diplomāts no Ganas - Frenks. Diezgan interesanti ar šito čali. Dzimis Ganā, vairākus gadus dzīvojis Vācijā, tad Itālijā, kaut kā pa vidu tam visam kļuvis par budistu un tagad atgriezies Āfrikā, lai strādātu Āfrikas Savienībā un te pāris skolās. Ieraugot viņu, sajūtos kā nabags, jo lai uz mūsu māju attransportētu visas viņa žaketes un zīda segas bija nepieciešami 3 papildus cilvēki un mašīnas. Pa vidu uz raudāšanas robežas esošai vācietei, skaļam ganietim un uzbāzīgai etiopietei biju no darba atnācis pārguris es ar saviem 2 kilogramiem apelsīnu, kurus tradicionāli vakarā mēģinu notiesāt skatoties savu vakara filmu. Nolādēts, jau otrais sačakarētais vakars. Pirmdien pie mums palika divas pārgurušas polietes, kuras bija izritinājušās uz dīvāna un svētdien biju koncertā. Ja sākumā mēģināju čiepstēt, ka gribu skatīties filmu, tad vēlāk sakodu zobus un mēģināju esošās problēmas risināt vienu pēc otras. Filma, protams, beigās izpalika.
Tās pašas dienas vakarā no darba mājās nācu salīdzinoši labā garastāvoklī. Uz manas ielas kā ierasts bija sastrēgumu stunda un es, mēģinot no tā visa kaut kādā veidā distancēties, klausījos mūziku. Eju pa ielu mūzikas ritmā, stiloju. Pēkšņi skats pa kreisi - blakus stāv mauka, kura bija uzsākusi vakara maiņu un mani atdarina. Paskatos atpakaļ, redzu viņas kolēģes smejoties. Es, protams, būdams stilīgs kā ievainota žirafe, pagriežos pret viņu, ieskatos acīs, pasmaidu un izdaru vienu stilīgi kustību, un tad nemanot turpinu ceļu. Mūzika bija skaļa, bet caur to tā pat varēja dzirdēt saucienus: "OOOOOOOOHHHHHH!!!". Siltā sagaidīšana mājās beidzās ar tradicionālajiem tekstiem uz čečenijas ielas (viena no retajām ielām ar nosaukumu, kura iet perpendikulāri manai ielai) - "What's up honey? Wanna have fun?". Es sāku smieties un turpināju ceļu virzienā uz vakara haosu.