Beidzot Jūtos noguris
Iepriekšējās pāris dienas esmu uzsācis aktīvu sportošanas procesu. Pirmdienā nedaudz aizšāvās elpa, kad nācās pirmo reizi kāpt augšā pa sienu un tagad ir skaidrs, ka tas ir kaut kas man padodas, otrdienā biju peldēt, par savām spējām esmu pārliecināts, šodien devos uz sporta kursu, kurš saucas "Musculation". Cik patīkama tomēr ir sajūta, ka tu pārnāc no treniņa vai, ka tu lēnām velcies uz māju pusi, jo nogurums neļauj ātrāk paiet. Tā ir tāda labsajūta. Tādos brīžos prāts atrodas kaut kādā citā stadijā. Tu tik viegli aizdomājies par kaut ko un aizmirsti apkārtni ap sevi. Es dievinu to sajūtu un tāpēc ar sportu nekad nebeigšu nodarboties.
Pēdējās dienās man sāk iepatikties Strasbūra. Tas laikam tāpēc, ka to vairāk vai mazāk zinu, esmu ar riteni daudz braukājis un redzējis, kā tad viss šeit izskatās. Ir jūtama atvasara un ārā ir diezgan silts, par rudeni šeit nekas neliecina. Man sāku gan nepatikt es pats, jo ir tāda sajūta, ka pārāk daudz laika izšķērdēju visādām nevajadzīgām lietām. Biju pieradis pie pilna kalendāra, taču tagad tā vairs nav un tad, nu, atliek tāda parastā pilsoņa dzīvīte, bet tas noteikti ir jāmaina. Pirmdienā izgulējos kārtīgi, pamodos vēlu un izmisīgi mēģināju noskaidrot, kur man šodien notiek klinšu kāpšana, jo Strasbūras sporta kluba mājas lapā nekas nebija rakstīts. Uzrakstīju izmisušu vēstuli Elodie un vēl joprojām esmu priecīgs, ka par apmaiņas studentiem atbildīgā persona mums ir tik lieliksa, jo viņa atbildēja aptuveni 20 minūšu laikā, nosaucot adresi un visu pārējo, ko man vajadzēja. Tā, nu, ar savu riteni ieskrēju vēl skolā un pēc tam devos uz klinšu kāpšanu. Tas ir interesants un foršs sporta veids, kurš man nenormāli tagad patīk. Es atceros, ka pirms kāda laika devos uz "Zviedru cepuri", kur mēģināju braukt ar sniega dēli, cerībā, ka man ir talants "dēļošanā", taču izrādījās, ka nebija. Tomēr ar klinšu kāpšanu ir savādāk. Mūs ieveda zālē, kur bija plata siena un uz visas šīs sienas ir izkaisīti raibi punktiņi, kas izskatās kā kāds ar mālu būtu spēlējies. Izrādās, ka viņi ir dažādās krāsās, jo katra krāsa iezīmē kādu konkrētu trasi. Katrai trasei ir savs līmenis sākot no 1 - līdz 7 +. Viss kurss bija franču valodā un man vajadzēja koncentrēties un uzmanīgi skatīties, ko treneri rāda. Pirms treniņa bija paņēmis īpašu klinšu kāpšanas aprīkojumu un kurpes, ar gumijas zoli, kuras man stipri bija pa mazu. Pirmais, ko mums mācīja, bija pareiza aprīkojuma uzvilkšana un nostiprināšana. Tad mūs sadalīja pa pāriem un katram pārim izdalīja virves. Es biju pārī ar aptuveni 90 kg, 1, 96 garu vācieti. Tad mums mācīja siet daždus mezglus un šos mezglus sastiprināt kopā ar aprīkojumu. Sākumā bija nedaudz pinķerīgi, taču ātri piešāvos. Pirmo mezglu sien 1 metru no striķa gala un tad striķa galu izvērpj cauri aprīkojumam, pēc tam ar striķa galu pa čūsciņu vijas cauri vēlreiz tam pašam mezglam, līdz tas ir pilnībā nostiprināts. Otra lieta, ko mums mācīja bija cilvēka - drošinātāja uzdevumi. Cilvēks - drošinātājs (manis izdomāts vārds) ir persona, kas stāv lejā, kamēr otrs cilvēks kāpj augšā pa sienu. Viņa uzdevums ir krišanas gadījumā noturēt klintī kāpēju. Tas ir daudz vieglāk nekā tas izklausās. Pēc apmācībām mūs aizveda uz pašu vieglāko trasi un ļāva kāpt augšā. Pirmais kāpa vācietis un es biju drošinātājs. Man bija nedaudz bail, ka nevarēšu viņu noturēt, taču fizika, tomēr bija gudrāka un tur viss ar līdzsvariem ir izfiškots. Otrais kāpu es un biju stipri veiklāks pa vācieti. Principā sapratu, ka tas ir forši, viegli un man padodas. Tā, nu, visu treniņu kāpām augšā lejā. Protams, katram kāpienam līdzi nāk zināma deva adrenalīna, jo liekas, ka kuru katru brīdi tu vari nokrist lejā. Pēc treniņa runāju ar treneriem un tie man stāstīja, ka sestdienās, svētdienās pa 8,50€ ir iespējams aizbraukt šeit uz vietējiem kalniem apkārtnē un kāpaļāt. Noteikti izmantošu iespēju.
Vakarā ar krieviem devos uz Gallia paēst. Nenormālīgi pārpildīts iestādijums. Rinda bija izstiepusies tik gara, ka mums nācās stāvēt ārā. Visi studenti grib dabūt lēto paiku. Sēdējām un ēdām. Ejot prom viens no krieviem sāka stāstīt, ka viņam mājās nav nekādu piederumu , tāpēc viņš nozagšot dakšiņu. Viņš arī nozaga manu dakšiņu, kuru ietina salvetē un iebāza iekškabatā. Solījās decembrī dakšiņu atdot. Vienīgais Gallia tik bieži ir ciet, ka noteikti nāksies pa durvju apakšu ieslidināt. Vakarā devāmies pie Nataļjas skatīties Boratu. Mums pievienojās Deniss un vēlāk Takeši. Man riebjas Borats, jo biju to redzējis jau , tomēr kaut kā smieklīgi beigās bija.
Nākamajā rītā nācās mosties 7 no rīta, jo mana pirmā lekcija bija "Management of international companies". Protams, kā jau parasti pieļāvu tradicionālo kļūdu - iegāju dušā, netīšām saslapināju matus un nācās kādu laiciņu gaidīt kamēr tie izžūst. Nonācu lekcijā ar nelielu aizkavēšanos. Pasniedzēja - latīņamerikāniete, kura lepojas ar vietu , no kurienes nāk. Viņa mums mācīja par to, kā notiek personālvadība starptautiskos uzņēmumos. Mūsu uzdevums sekojošs - Vācu uzņēmums, kurš nodarbojas ar tehnoloģiju ražošanu, uzņēmums ir sasniedzies regresijas/atdzišanas līknes daļu. Uzņēmumā piesakās strādāt kāda populāra amerikāņu personība, kurai ir lieliska darba pieredze iepriekš + reputācija. Vienīgais mīnuss ir tas, ka viņa prasa lielāku algu nekā viņas vadītāji un cilvēki, kas viņu pieņem darbā. Personāla departamenta vadītāja ir sajūsmā par viņu un noteikti grib pieņemt, šī uzņēmuma vadītājs to negrib un Vācijas fileāles vadītājs grib pieņemt, taču viņš vēlas, lai tiktu samazināta alga. Tad mums pēc neilgas sagatavošanās lika šo sitāciju izspēlēt. Es šoreiz biju vērotāju lomās. Tas, ko es redzēju bija briesmīgi. Principā visu darba interviju vadīja darba ņēmējs ar saviem uzstādījumiem, darba devēji principā atstāja nesagatavojošos cilvēku iespaidu. Kad darba intervijas izspēle bija beigusies mēģināju nolasīt savus secinājumus par to visu. Tostarp bija arī secinājums, ka darba pārrunās vadību uzņemas darba devējs, nevis ņēmējs un viņš ir tas, kas vada sarunu, nevis otrādi. Un tad man sāka stāstīt, ka tā nav pareizi un ka abiem ir jābūt vienlīdzīgiem un to teica pasniedzēja. Principā man beigās likās, ka viņa nav no tām gudrajām, bet viņai īsti nepatīk, ka runā studenti, bet gan ka runā viņa pati. Mani viņa nosauca par viņas demogoģisko studentu. Pirmajiem 3 - 4 argumentiem viņa piekrita, taču pēc tam saprata laikam, ka man viņu ir pa daudz un mēģināja nobremzēt. Kaitinoši. Es zinu, ka man bija taisnība.
Vēlāk devos peldēt. Peldēšana notika šajā aizvēsturiskajā peldbaseinā, kurš izskatījās pēc seno romiešu vannām. Visur bija skulptūras un griesti bija izgreznoti ar dažādiem zīmējumiem un freskām. Sanāca tā mazāk papeldēt, taču pec tam jutos noguris. Izlēmu, ka uz šo baseinu vairs neiešu, jo viņš ir pa vecu, tā vietā piereģistrēšos uz otru , mazliet profesionālāku baseinu.
Pēc tam satikāmies ar Marilī un vazājāmies pa pilsētu. Mums tika atceltas 2 lekcijas (no 3) un tā, nu, viss beidzās, ka es gulēju uz soliņa centrālajā laukumā un vēroju garām gājējus. Marilī vienkārši sēdēja un sauļojās. Diezgan interesanti. Cilvēki šeit tomēr seko līdzi modes tendencēm, jo visi vairāk vai mazāk ģērbjas eleganti. Es sāku domāt par to, ko toreiz teicu Franču valodas klasē par latviešu un franču sievietēm un nonācu pie secinājuma, ka vienīgais iemesls, kāpēc man šīs sievietes un vīrieši šeit šķiet elegantāki ir tikai tāpēc, ka viņiem ir daudz vairāk naudas.
Vēlāk devāmies uz lekciju Eiropas integrācija. Lekcija bija interesanta, jo mums bija vieslektors no Eiropas padomes, kurš stāstīja, kas tas tāds ir un ko dara. Interesanti fakti: Eiropas Padomei un Eiropas savienībai ir viens karogs un viena himna, lai gan tās ir divas pilnīgi dažādas organizācijas. Eiropas Padome ir starpvaldību sadarbības organizācija, kura neizdod nekādas direktīvas vai likumus, bet tikai sarunu ceļā risina dažādus iekšējos jautājumus, Pirmā bija Eiropas Padome. Eiropas padomei ir 47 dalībvalstis ieskaitot Krieviju. Eiropas padome cīnas par cilvēktiesību aizstāvēšanu, minoritāšu valodām, cilvēku tirdzniecības apturēšanu un citām lietām. Beigās jautāju vieslektoram vai nevaru tur iziet praksē un viņš iedeva savu e-pastu, redzēs kā būs.
Vakarā, kad biju jau atgriezies mājās, man zvanīja Megana un prasīja , vai negribu aiziet uz pilsētu kaut kur pasēdēt. Lai gan negribējās iet , piekritu un tā , nu, mēs devāmies uz centra pusi. Sēdējām kādā pabā un runājām. Kopā bijām 3 cilvēki. Vēlāk Megana aizbrauca mājās un mums pievienojās Jasmīna, kura bija sadzērusies, bet nenormāli smieklīga. Vakars beidzās ar sēdēšanu kādā kebaba restorānā un tā restorāna pārdevēju aprunāšanu.
Principā sapratu, ka viss, kas nepieciešamas, lai tev nebūtu garlaicīga dzīve ir laika plānošana, jo jebkad, kad tu redzi kādu spraugu/logu, tu vari tur ielikt kaut ko interesantu un sev noderīgu. Plānojam laiku, lai nebūtu garlaicīgi. Tas darbojas.
Par šodienu pastāstīšu rīt!
Pēdējās dienās man sāk iepatikties Strasbūra. Tas laikam tāpēc, ka to vairāk vai mazāk zinu, esmu ar riteni daudz braukājis un redzējis, kā tad viss šeit izskatās. Ir jūtama atvasara un ārā ir diezgan silts, par rudeni šeit nekas neliecina. Man sāku gan nepatikt es pats, jo ir tāda sajūta, ka pārāk daudz laika izšķērdēju visādām nevajadzīgām lietām. Biju pieradis pie pilna kalendāra, taču tagad tā vairs nav un tad, nu, atliek tāda parastā pilsoņa dzīvīte, bet tas noteikti ir jāmaina. Pirmdienā izgulējos kārtīgi, pamodos vēlu un izmisīgi mēģināju noskaidrot, kur man šodien notiek klinšu kāpšana, jo Strasbūras sporta kluba mājas lapā nekas nebija rakstīts. Uzrakstīju izmisušu vēstuli Elodie un vēl joprojām esmu priecīgs, ka par apmaiņas studentiem atbildīgā persona mums ir tik lieliksa, jo viņa atbildēja aptuveni 20 minūšu laikā, nosaucot adresi un visu pārējo, ko man vajadzēja. Tā, nu, ar savu riteni ieskrēju vēl skolā un pēc tam devos uz klinšu kāpšanu. Tas ir interesants un foršs sporta veids, kurš man nenormāli tagad patīk. Es atceros, ka pirms kāda laika devos uz "Zviedru cepuri", kur mēģināju braukt ar sniega dēli, cerībā, ka man ir talants "dēļošanā", taču izrādījās, ka nebija. Tomēr ar klinšu kāpšanu ir savādāk. Mūs ieveda zālē, kur bija plata siena un uz visas šīs sienas ir izkaisīti raibi punktiņi, kas izskatās kā kāds ar mālu būtu spēlējies. Izrādās, ka viņi ir dažādās krāsās, jo katra krāsa iezīmē kādu konkrētu trasi. Katrai trasei ir savs līmenis sākot no 1 - līdz 7 +. Viss kurss bija franču valodā un man vajadzēja koncentrēties un uzmanīgi skatīties, ko treneri rāda. Pirms treniņa bija paņēmis īpašu klinšu kāpšanas aprīkojumu un kurpes, ar gumijas zoli, kuras man stipri bija pa mazu. Pirmais, ko mums mācīja, bija pareiza aprīkojuma uzvilkšana un nostiprināšana. Tad mūs sadalīja pa pāriem un katram pārim izdalīja virves. Es biju pārī ar aptuveni 90 kg, 1, 96 garu vācieti. Tad mums mācīja siet daždus mezglus un šos mezglus sastiprināt kopā ar aprīkojumu. Sākumā bija nedaudz pinķerīgi, taču ātri piešāvos. Pirmo mezglu sien 1 metru no striķa gala un tad striķa galu izvērpj cauri aprīkojumam, pēc tam ar striķa galu pa čūsciņu vijas cauri vēlreiz tam pašam mezglam, līdz tas ir pilnībā nostiprināts. Otra lieta, ko mums mācīja bija cilvēka - drošinātāja uzdevumi. Cilvēks - drošinātājs (manis izdomāts vārds) ir persona, kas stāv lejā, kamēr otrs cilvēks kāpj augšā pa sienu. Viņa uzdevums ir krišanas gadījumā noturēt klintī kāpēju. Tas ir daudz vieglāk nekā tas izklausās. Pēc apmācībām mūs aizveda uz pašu vieglāko trasi un ļāva kāpt augšā. Pirmais kāpa vācietis un es biju drošinātājs. Man bija nedaudz bail, ka nevarēšu viņu noturēt, taču fizika, tomēr bija gudrāka un tur viss ar līdzsvariem ir izfiškots. Otrais kāpu es un biju stipri veiklāks pa vācieti. Principā sapratu, ka tas ir forši, viegli un man padodas. Tā, nu, visu treniņu kāpām augšā lejā. Protams, katram kāpienam līdzi nāk zināma deva adrenalīna, jo liekas, ka kuru katru brīdi tu vari nokrist lejā. Pēc treniņa runāju ar treneriem un tie man stāstīja, ka sestdienās, svētdienās pa 8,50€ ir iespējams aizbraukt šeit uz vietējiem kalniem apkārtnē un kāpaļāt. Noteikti izmantošu iespēju.
Vakarā ar krieviem devos uz Gallia paēst. Nenormālīgi pārpildīts iestādijums. Rinda bija izstiepusies tik gara, ka mums nācās stāvēt ārā. Visi studenti grib dabūt lēto paiku. Sēdējām un ēdām. Ejot prom viens no krieviem sāka stāstīt, ka viņam mājās nav nekādu piederumu , tāpēc viņš nozagšot dakšiņu. Viņš arī nozaga manu dakšiņu, kuru ietina salvetē un iebāza iekškabatā. Solījās decembrī dakšiņu atdot. Vienīgais Gallia tik bieži ir ciet, ka noteikti nāksies pa durvju apakšu ieslidināt. Vakarā devāmies pie Nataļjas skatīties Boratu. Mums pievienojās Deniss un vēlāk Takeši. Man riebjas Borats, jo biju to redzējis jau , tomēr kaut kā smieklīgi beigās bija.
Nākamajā rītā nācās mosties 7 no rīta, jo mana pirmā lekcija bija "Management of international companies". Protams, kā jau parasti pieļāvu tradicionālo kļūdu - iegāju dušā, netīšām saslapināju matus un nācās kādu laiciņu gaidīt kamēr tie izžūst. Nonācu lekcijā ar nelielu aizkavēšanos. Pasniedzēja - latīņamerikāniete, kura lepojas ar vietu , no kurienes nāk. Viņa mums mācīja par to, kā notiek personālvadība starptautiskos uzņēmumos. Mūsu uzdevums sekojošs - Vācu uzņēmums, kurš nodarbojas ar tehnoloģiju ražošanu, uzņēmums ir sasniedzies regresijas/atdzišanas līknes daļu. Uzņēmumā piesakās strādāt kāda populāra amerikāņu personība, kurai ir lieliska darba pieredze iepriekš + reputācija. Vienīgais mīnuss ir tas, ka viņa prasa lielāku algu nekā viņas vadītāji un cilvēki, kas viņu pieņem darbā. Personāla departamenta vadītāja ir sajūsmā par viņu un noteikti grib pieņemt, šī uzņēmuma vadītājs to negrib un Vācijas fileāles vadītājs grib pieņemt, taču viņš vēlas, lai tiktu samazināta alga. Tad mums pēc neilgas sagatavošanās lika šo sitāciju izspēlēt. Es šoreiz biju vērotāju lomās. Tas, ko es redzēju bija briesmīgi. Principā visu darba interviju vadīja darba ņēmējs ar saviem uzstādījumiem, darba devēji principā atstāja nesagatavojošos cilvēku iespaidu. Kad darba intervijas izspēle bija beigusies mēģināju nolasīt savus secinājumus par to visu. Tostarp bija arī secinājums, ka darba pārrunās vadību uzņemas darba devējs, nevis ņēmējs un viņš ir tas, kas vada sarunu, nevis otrādi. Un tad man sāka stāstīt, ka tā nav pareizi un ka abiem ir jābūt vienlīdzīgiem un to teica pasniedzēja. Principā man beigās likās, ka viņa nav no tām gudrajām, bet viņai īsti nepatīk, ka runā studenti, bet gan ka runā viņa pati. Mani viņa nosauca par viņas demogoģisko studentu. Pirmajiem 3 - 4 argumentiem viņa piekrita, taču pēc tam saprata laikam, ka man viņu ir pa daudz un mēģināja nobremzēt. Kaitinoši. Es zinu, ka man bija taisnība.
Vēlāk devos peldēt. Peldēšana notika šajā aizvēsturiskajā peldbaseinā, kurš izskatījās pēc seno romiešu vannām. Visur bija skulptūras un griesti bija izgreznoti ar dažādiem zīmējumiem un freskām. Sanāca tā mazāk papeldēt, taču pec tam jutos noguris. Izlēmu, ka uz šo baseinu vairs neiešu, jo viņš ir pa vecu, tā vietā piereģistrēšos uz otru , mazliet profesionālāku baseinu.
Pēc tam satikāmies ar Marilī un vazājāmies pa pilsētu. Mums tika atceltas 2 lekcijas (no 3) un tā, nu, viss beidzās, ka es gulēju uz soliņa centrālajā laukumā un vēroju garām gājējus. Marilī vienkārši sēdēja un sauļojās. Diezgan interesanti. Cilvēki šeit tomēr seko līdzi modes tendencēm, jo visi vairāk vai mazāk ģērbjas eleganti. Es sāku domāt par to, ko toreiz teicu Franču valodas klasē par latviešu un franču sievietēm un nonācu pie secinājuma, ka vienīgais iemesls, kāpēc man šīs sievietes un vīrieši šeit šķiet elegantāki ir tikai tāpēc, ka viņiem ir daudz vairāk naudas.
Vēlāk devāmies uz lekciju Eiropas integrācija. Lekcija bija interesanta, jo mums bija vieslektors no Eiropas padomes, kurš stāstīja, kas tas tāds ir un ko dara. Interesanti fakti: Eiropas Padomei un Eiropas savienībai ir viens karogs un viena himna, lai gan tās ir divas pilnīgi dažādas organizācijas. Eiropas Padome ir starpvaldību sadarbības organizācija, kura neizdod nekādas direktīvas vai likumus, bet tikai sarunu ceļā risina dažādus iekšējos jautājumus, Pirmā bija Eiropas Padome. Eiropas padomei ir 47 dalībvalstis ieskaitot Krieviju. Eiropas padome cīnas par cilvēktiesību aizstāvēšanu, minoritāšu valodām, cilvēku tirdzniecības apturēšanu un citām lietām. Beigās jautāju vieslektoram vai nevaru tur iziet praksē un viņš iedeva savu e-pastu, redzēs kā būs.
Vakarā, kad biju jau atgriezies mājās, man zvanīja Megana un prasīja , vai negribu aiziet uz pilsētu kaut kur pasēdēt. Lai gan negribējās iet , piekritu un tā , nu, mēs devāmies uz centra pusi. Sēdējām kādā pabā un runājām. Kopā bijām 3 cilvēki. Vēlāk Megana aizbrauca mājās un mums pievienojās Jasmīna, kura bija sadzērusies, bet nenormāli smieklīga. Vakars beidzās ar sēdēšanu kādā kebaba restorānā un tā restorāna pārdevēju aprunāšanu.
Principā sapratu, ka viss, kas nepieciešamas, lai tev nebūtu garlaicīga dzīve ir laika plānošana, jo jebkad, kad tu redzi kādu spraugu/logu, tu vari tur ielikt kaut ko interesantu un sev noderīgu. Plānojam laiku, lai nebūtu garlaicīgi. Tas darbojas.
Par šodienu pastāstīšu rīt!