Kiš Miš!
Strasbūra, manuprāt, ir ļoti starptautiska pilsēta. Man katru dienu izbrīna situācija, ka ejot pa ielu man pretī nāk aziāti, melnādānie, musulmaņi un, protams, baltie. Visvairāk mani pārsteidz grupas, kuras ir sajauktas. Liekas, ka rasisms šeit ir svešs. Cilvēki parasti ir tendence dalīties domubiedru grupās, kopoties ar sev līdzīgiem, tāpēc šis fenomens man šeit liekas interesants. Kādu laiku atpakaļ es sēdēju tramvajā un man pretī sēdēja aziāte un musulmane, man blakus sēdēja melnādaina sieviete un es ziemeļvalstu baltais un blondais sēdēju stūrī. Tāda pati situācija bija arī Lielbritānijā un man vienmēr dod tādu sajūtu, ka esmu ārzemēs.
Iepriekšējās 3 dienas ir sākušās vienādi, es no rīta ilgi guļu, tad dodos uz skolu, jo tur vienmēr notiek kaut kāds ekšens. Ceturtdien man bija franču valoda, kurā mani pasniedzēja nolamāja, jo es nebiju mācījies mēles mežģus. Viņa runā tikai un vienīgi franciski, arī ārpus lekcijām, tāpēc šie semināri man parasti ir ļoti nogurdinoši, jo nepārtraukti ir jākoncentrējas, lai saprastu sarunas saturu. Sēžot seminārā domāju, ka esmu pa vāju šim līmenim, taču pie katras iespējas izteicu savas domas par to, ko, manuprāt, katrs vārds nozīmē vai kāda ir pareizā atbilde uz konkrēto jautājumu. Man par pārsteigumu viņa pirms lekcijas teica "Miks, je sais, que le nivou intermediaire plus est pour toi!" (Mik, man liekas, ka intermediaire plus līmenis ir domāts tev (pašlaik esmu -)). Mani tas pārsteidza, taču nolēmu vēl pašlaik palikt savā līmenī. Pēc lekcijas domāju doties uz pilsētu pavazāties rinķī, kad ieraudzīju BDI (vietējā apmaiņas studentiem domātā organizācija) pārstāvjus. Viņi pārdeva biļetes uz ballīti un piedāvāja iespēju iesaistītes organizācijā. Man tajā brīdī naudas nebija, taču atcerējos, ka tikko saņēmu savu jauno Societe General bankas karti, kur šī banka man iedeva ~30 € sākotnēju naudas summu. Tāpēc izņēmu naudu un devos atpakaļ. Protams, nevarēju atturēties un ietājos organizācijā.
Nākamajā rītā pēc trakas ballītes pamodos pulksten 12:00. Mājās biju pārradies 4:30 un man nācās lielu gabalu no Vācijas līdz Francijai iet ar kājām, to , kuru parasti veicu ar riteni un tāpēc pirmais, ko jutu bija manas kājas, jo vācijas klubā, protams, nebiju malā stāvētājs. Pēc stundas man vajadzēja sākties lekcijām. Protams, es diezgan lielā un igauniskā mierā šurīju pa istabu. Izdomāju ieiet dušā, krāmēju somu, līdz brīdim, kad attpos, ka mans seminārs (franču valodas gramatika) sāksies pēc aptuveni 5 minūtēm. Tā kā es neesmu Strasbūras centra iedzīvotājs, lai nokļūtu līdz centram, man ir nepieciešams kāds laiciņš. Atklāju, ka minimums ir 8 minūtes. Par to biju nedaudz pārsteigts. Uzzināju, ka minoties ļoti ātri ar rinteni tu vari nonākt līdz skolai ātrāk nekā tramvajs, es pat panācu priekšā esošos tramvajus. Iebrāzos klasē, protams, seminārs bija sācies. Priekšā tā pati pasniedzēja. Tagad saprotu, ka man būs jāmācās franču valodas gramatika tikai franču valodā. Fantastiski. Viņa arī stāstīja, ka mums ir jāiegādājas grāmata - Grammaire Francais, intermediaire, kura maksā 15 €, njā, laikam nevienā pasaules valsts satversmē nav rakstīts, ka augstākā izglītība ir bez maksas. Lekcijas laikā man prasīja, ko es domāju par sievietēm Francijā. Protams, jāatzīst, ka meitenes/sievietes Latvijā viennozīmīgi ir smukākas nekā šeit, bet kaut kā pēc vakardienas "ne progresso pas, ne progresso pas" negribējās pateikt, ka sievietes šeit ir neglītākas, tāpēc pateicu, ka, manuprāt, sievietes Latvijā neaudz labāk ģērbjas, kas arī daļēji ir taisnība (atšķirība šeit ir tā, ka vecākas sieveites ģērbjas labāk, nekā Latvijā dzīvojošās pensionāras, naudas vairāk kā nekā). Satiku arī Marili, igaunieti, ar kuru sarunājām vakarā iet uz Strasbūras starptautiskā kino vakaru, kurš sākās 20:00 mūsu skolā. Pa dienu vazājos pa veikaliem un iepirku dažādas franču valodas grāmatas, izņemot to gramatikas grāmatu, jo ceru to atrast biblotēkā. Vakarā satikāmies ar Marili un skatījāmies kaut kādu īru filmu par tēvu bokseri, kurš cīnās sava dēla dēļ. Rokijs Bolbua 2. Filmas vidū aizgājām, jo man nereāli nāca miegs un viņai arī. Pie skolas 21:00 bija sarunāts tikties ar krieviem un iet uz kaut kādu citu filmu. Satikām krievus, Marili aizgāja mājās un tā nu es paliku ar viņiem. Runājām tikai krieviski. Runājām pa dažādiem nodokļiem, valsts iekārtu utt. Gājām uz to otru kino, kaut kāda šausmene. Tā arī neatradām. Nolēmām, ka iesim kaut kur iedzert tēju, kafiju vai ko citu. Jutos kā nereālākais pacans, jo visu laiku runāju krieviski. Beigās aizgājām pie viena no viņiem uz kojām un tur es sapratu, ka man ļoti smird zeķes. Kaut ko runājām, bet man nāca miegs, dzērām tēju. Principā krievu vakars. Mājās atgriezos ap 1:30. Gulēt aizgāju ap 04:00, jo skatījos vairākas South park sērijas pēc kārtas un kaut kā miegs nenāca.
Arī man šeit dzīvojot ir dota lieliska iespēja iepazīt šīs dažādās kultūras un viedokļus un to noteikti izmantoju, iepazīstot pēc iespējas atšķirīgus cilvēkus un izprotot viņu viedokļus. Īstenībā cilvēki ir smieklīgi vienkārši un līdzīgi, to tikai ir jāiemācās izmantot savā labā, jāspiež uz īstajām pogām.
Par šodienu pastāstīšu rīt.
Sveicieni no Francijas
Iepriekšējās 3 dienas ir sākušās vienādi, es no rīta ilgi guļu, tad dodos uz skolu, jo tur vienmēr notiek kaut kāds ekšens. Ceturtdien man bija franču valoda, kurā mani pasniedzēja nolamāja, jo es nebiju mācījies mēles mežģus. Viņa runā tikai un vienīgi franciski, arī ārpus lekcijām, tāpēc šie semināri man parasti ir ļoti nogurdinoši, jo nepārtraukti ir jākoncentrējas, lai saprastu sarunas saturu. Sēžot seminārā domāju, ka esmu pa vāju šim līmenim, taču pie katras iespējas izteicu savas domas par to, ko, manuprāt, katrs vārds nozīmē vai kāda ir pareizā atbilde uz konkrēto jautājumu. Man par pārsteigumu viņa pirms lekcijas teica "Miks, je sais, que le nivou intermediaire plus est pour toi!" (Mik, man liekas, ka intermediaire plus līmenis ir domāts tev (pašlaik esmu -)). Mani tas pārsteidza, taču nolēmu vēl pašlaik palikt savā līmenī. Pēc lekcijas domāju doties uz pilsētu pavazāties rinķī, kad ieraudzīju BDI (vietējā apmaiņas studentiem domātā organizācija) pārstāvjus. Viņi pārdeva biļetes uz ballīti un piedāvāja iespēju iesaistītes organizācijā. Man tajā brīdī naudas nebija, taču atcerējos, ka tikko saņēmu savu jauno Societe General bankas karti, kur šī banka man iedeva ~30 € sākotnēju naudas summu. Tāpēc izņēmu naudu un devos atpakaļ. Protams, nevarēju atturēties un ietājos organizācijā.
Nākamajā rītā pēc trakas ballītes pamodos pulksten 12:00. Mājās biju pārradies 4:30 un man nācās lielu gabalu no Vācijas līdz Francijai iet ar kājām, to , kuru parasti veicu ar riteni un tāpēc pirmais, ko jutu bija manas kājas, jo vācijas klubā, protams, nebiju malā stāvētājs. Pēc stundas man vajadzēja sākties lekcijām. Protams, es diezgan lielā un igauniskā mierā šurīju pa istabu. Izdomāju ieiet dušā, krāmēju somu, līdz brīdim, kad attpos, ka mans seminārs (franču valodas gramatika) sāksies pēc aptuveni 5 minūtēm. Tā kā es neesmu Strasbūras centra iedzīvotājs, lai nokļūtu līdz centram, man ir nepieciešams kāds laiciņš. Atklāju, ka minimums ir 8 minūtes. Par to biju nedaudz pārsteigts. Uzzināju, ka minoties ļoti ātri ar rinteni tu vari nonākt līdz skolai ātrāk nekā tramvajs, es pat panācu priekšā esošos tramvajus. Iebrāzos klasē, protams, seminārs bija sācies. Priekšā tā pati pasniedzēja. Tagad saprotu, ka man būs jāmācās franču valodas gramatika tikai franču valodā. Fantastiski. Viņa arī stāstīja, ka mums ir jāiegādājas grāmata - Grammaire Francais, intermediaire, kura maksā 15 €, njā, laikam nevienā pasaules valsts satversmē nav rakstīts, ka augstākā izglītība ir bez maksas. Lekcijas laikā man prasīja, ko es domāju par sievietēm Francijā. Protams, jāatzīst, ka meitenes/sievietes Latvijā viennozīmīgi ir smukākas nekā šeit, bet kaut kā pēc vakardienas "ne progresso pas, ne progresso pas" negribējās pateikt, ka sievietes šeit ir neglītākas, tāpēc pateicu, ka, manuprāt, sievietes Latvijā neaudz labāk ģērbjas, kas arī daļēji ir taisnība (atšķirība šeit ir tā, ka vecākas sieveites ģērbjas labāk, nekā Latvijā dzīvojošās pensionāras, naudas vairāk kā nekā). Satiku arī Marili, igaunieti, ar kuru sarunājām vakarā iet uz Strasbūras starptautiskā kino vakaru, kurš sākās 20:00 mūsu skolā. Pa dienu vazājos pa veikaliem un iepirku dažādas franču valodas grāmatas, izņemot to gramatikas grāmatu, jo ceru to atrast biblotēkā. Vakarā satikāmies ar Marili un skatījāmies kaut kādu īru filmu par tēvu bokseri, kurš cīnās sava dēla dēļ. Rokijs Bolbua 2. Filmas vidū aizgājām, jo man nereāli nāca miegs un viņai arī. Pie skolas 21:00 bija sarunāts tikties ar krieviem un iet uz kaut kādu citu filmu. Satikām krievus, Marili aizgāja mājās un tā nu es paliku ar viņiem. Runājām tikai krieviski. Runājām pa dažādiem nodokļiem, valsts iekārtu utt. Gājām uz to otru kino, kaut kāda šausmene. Tā arī neatradām. Nolēmām, ka iesim kaut kur iedzert tēju, kafiju vai ko citu. Jutos kā nereālākais pacans, jo visu laiku runāju krieviski. Beigās aizgājām pie viena no viņiem uz kojām un tur es sapratu, ka man ļoti smird zeķes. Kaut ko runājām, bet man nāca miegs, dzērām tēju. Principā krievu vakars. Mājās atgriezos ap 1:30. Gulēt aizgāju ap 04:00, jo skatījos vairākas South park sērijas pēc kārtas un kaut kā miegs nenāca.
Arī man šeit dzīvojot ir dota lieliska iespēja iepazīt šīs dažādās kultūras un viedokļus un to noteikti izmantoju, iepazīstot pēc iespējas atšķirīgus cilvēkus un izprotot viņu viedokļus. Īstenībā cilvēki ir smieklīgi vienkārši un līdzīgi, to tikai ir jāiemācās izmantot savā labā, jāspiež uz īstajām pogām.
Par šodienu pastāstīšu rīt.
Sveicieni no Francijas