Visa Eiropa Vācijā
Šodien (vakar), sestdienā devāmies ceļojumā uz nelielu pilsētiņu Vācijā, kur ir uzbūvēts viņu lielākais atrakciju parks. Pilsēta ir aptuveni 20 km attālumā no Strasbūras. Saucās Europa Park. Iebraucot pilsētā likās, ka tāds mazs Mežaparka tipa parciņš vien ir, taču ieejot iekšā sapratu, ka parks ir lielāks par pašu pilsētu. Pirmo reizi mūžā biju tādā vietā, kur cilvēki ir tik ļoti piedomājuši pie visādiem sīkumiem. Tur bija ārprātīgi daudz dažādu karuseļu, pilsētas utt. Izpriecājos kopā ar igaunieti Annu un turku Denisu. Kopā stāvējām garajās rindās, kuras varēja ilgt pat 40 minūtes, taču tās 4 minūtes, kuru laikā tu traucies lejā ar savu nelielo vagoniņu ir un paliek neaizmirstamas. Stāvot rindās spēlējām spēli "How do you call...?", kas principā bija rēcīgs veids, kā uzzināt dažādos valstu nosaukumus viņu valodā. Mūsu galam raksturīgi saukt valstis kā Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Zviedrija, Vācija savos īpašos un unikālos vārdos, turku galam tās ir valstis kā Maroka, Tunisija, Alžīrija, Grieķija. Lai gan lija, amerikāņu kalniņi tā pat bija aizraujoši. Melnā trase lika arī man iekliegties .
Vakarā, kad atgriezāmies Strasbūrā bijām vakariņot vietējā studentu kafeinīcā, kur pa 4,20 € var dabūt visu, ko vēlies. Sēdējām pļāpājām, taču man galvā viens - man vajag dzīvesvietu. Principā par to pašlaik domāju ļoti intensīvi un manā pagaidu mājā ar katru minūti jūtos neērtāk. Šeit ir visi labumi, taču esmu šeit ilgāk nekā es brīdināju. Es domāju, ka pa īstam šejieni varēšu sākt baudīt tad, kad būšu pārvācies. Tā nu mēs ēdām un panesās runas par to, ka vakarā kaut kādā klubā notiek Erasmus ballīte. Protams, arī man tur vajadzēja būt, jo ir jāsāk nodrošināt cilvēku bandiņa, kura man ir apkārt un uz kuru varu paļauties.
Aizbraucu mājās, nomazgājos un paķēru savu riteni, lai dotos uz turieni. Vienkārši lidoju caur Strasbūras naksnīgajām ielām. Es pie sevis vēl nodomāju, cik forša bija ideja par riteņa iegādi. Taču nonākot galā ritenim 1. reizi nokrita ķēde. Es domāju, ka sūds vien ir un tāpēc, lai pirms ballītes nesamērētu rokas turpināju riteni stumt. Nonācām ballītē. Kluba nosaukumu neatceros, tikai atceros, ka klāt bija bilde ar vīna glāzi. Samaksājot 3 € iekļuvu šajā ar bordo krāsas sienām, dīdžeju uz nelielās skatuvītes, dzeltenajām gleznām, čilīgo mūziku un ar krēsliņu apveltīto klubu. Tākā biju noguris apsēdos tumšākā stūrī, paņēmu kaut ko dzeramu un pētīju cilvēkus. Sapratu, ka visizdevīgāk un visvieglāk ir sadraudzēties ar komunikātoriem, jo ap viņiem parasti ir daudz cilvēku un līdz ar to arī ap mani. Tā, nu, no bara izlasīju 2 vislielākos komunikatorus - Takeši no Japānas un Ivonna no Vācijas.
Protams, pētīju arī pārējos un domāju, kā viņiem nepieciešamības gadījumā tuvoties. Anna ir atklājusi to mazo noslēpumu, kurš, manuprāt, daudziem patīk - izbrīns. Cilvēkiem patīk, ka par viņu darbu, vietu, personību brīnās (protams, pozitīvā veidā). Paralēli iepazinos arī ar čehieti Kristīni, pāris polietēm un citiem kluba cilvēkiem.
Kad klubā sāka palikt pa karstu un piebāztu nolēmām doties prom. Aizgājām uz citu klubu, kur izdejojāmies pie tādas kā trance, elektro un popa sajaukuma dziesmām. Klubs saucās "Salamander". Interjērs ok, taču varētu vēlēties labāku mūziku. Ap kādiem 2viem sapratu, ka vairs ballēties neturpināšu un devos prom. Nonācu pie sava pieslēgtā riteņa un man par prieku neviena riepa, sēdeklis vai cita detaļa nebija nozagta. Salaboju, pabraucu aptuveni 50 metrus, ķēde atkal nokrita. Izrādās, ka ķēde ritenim ir pa lielu un tai vajag izņemt pāris posmus. Protams, nakts vidū to nolēmu nedarīt. Kaitinoši bija doties ceļā un to nepārtraukti labot. Tā, nu, atgriezos šeit aptuveni 03:40 ar eļļainām rokām un izliektu zobratu!
Vakarā, kad atgriezāmies Strasbūrā bijām vakariņot vietējā studentu kafeinīcā, kur pa 4,20 € var dabūt visu, ko vēlies. Sēdējām pļāpājām, taču man galvā viens - man vajag dzīvesvietu. Principā par to pašlaik domāju ļoti intensīvi un manā pagaidu mājā ar katru minūti jūtos neērtāk. Šeit ir visi labumi, taču esmu šeit ilgāk nekā es brīdināju. Es domāju, ka pa īstam šejieni varēšu sākt baudīt tad, kad būšu pārvācies. Tā nu mēs ēdām un panesās runas par to, ka vakarā kaut kādā klubā notiek Erasmus ballīte. Protams, arī man tur vajadzēja būt, jo ir jāsāk nodrošināt cilvēku bandiņa, kura man ir apkārt un uz kuru varu paļauties.
Aizbraucu mājās, nomazgājos un paķēru savu riteni, lai dotos uz turieni. Vienkārši lidoju caur Strasbūras naksnīgajām ielām. Es pie sevis vēl nodomāju, cik forša bija ideja par riteņa iegādi. Taču nonākot galā ritenim 1. reizi nokrita ķēde. Es domāju, ka sūds vien ir un tāpēc, lai pirms ballītes nesamērētu rokas turpināju riteni stumt. Nonācām ballītē. Kluba nosaukumu neatceros, tikai atceros, ka klāt bija bilde ar vīna glāzi. Samaksājot 3 € iekļuvu šajā ar bordo krāsas sienām, dīdžeju uz nelielās skatuvītes, dzeltenajām gleznām, čilīgo mūziku un ar krēsliņu apveltīto klubu. Tākā biju noguris apsēdos tumšākā stūrī, paņēmu kaut ko dzeramu un pētīju cilvēkus. Sapratu, ka visizdevīgāk un visvieglāk ir sadraudzēties ar komunikātoriem, jo ap viņiem parasti ir daudz cilvēku un līdz ar to arī ap mani. Tā, nu, no bara izlasīju 2 vislielākos komunikatorus - Takeši no Japānas un Ivonna no Vācijas.
Protams, pētīju arī pārējos un domāju, kā viņiem nepieciešamības gadījumā tuvoties. Anna ir atklājusi to mazo noslēpumu, kurš, manuprāt, daudziem patīk - izbrīns. Cilvēkiem patīk, ka par viņu darbu, vietu, personību brīnās (protams, pozitīvā veidā). Paralēli iepazinos arī ar čehieti Kristīni, pāris polietēm un citiem kluba cilvēkiem.
Kad klubā sāka palikt pa karstu un piebāztu nolēmām doties prom. Aizgājām uz citu klubu, kur izdejojāmies pie tādas kā trance, elektro un popa sajaukuma dziesmām. Klubs saucās "Salamander". Interjērs ok, taču varētu vēlēties labāku mūziku. Ap kādiem 2viem sapratu, ka vairs ballēties neturpināšu un devos prom. Nonācu pie sava pieslēgtā riteņa un man par prieku neviena riepa, sēdeklis vai cita detaļa nebija nozagta. Salaboju, pabraucu aptuveni 50 metrus, ķēde atkal nokrita. Izrādās, ka ķēde ritenim ir pa lielu un tai vajag izņemt pāris posmus. Protams, nakts vidū to nolēmu nedarīt. Kaitinoši bija doties ceļā un to nepārtraukti labot. Tā, nu, atgriezos šeit aptuveni 03:40 ar eļļainām rokām un izliektu zobratu!