Diena sākās ar pāris asarām, smaidiem un rokas mājieniem. Kad pārkāpu pāri lidostas dzeltenajai līnijai pie muitas zonas sapratu, ka jauna dzīve ir sākusies. Es dziļi plaušās ievilku gaisu, paskatījos uz priekšu, pasmaidīju un gāju.
Drošības instrukciju un pacelšanos nogulēju, taču ik pa laikam pamodos. Miegs nāca tā, ka nemetās. Lidmašīnā bija diezgan vēss un es ietinies kreklā, džemperī un pāri tam vēl žaketē salu.
Nonācu modernākajā lidostā, kādā jebkad biju bijis - Cīrihē. Neviens mani nesagaidīja un vienkārši kā standarta pilsonis devos tālāk. Lai dabūtu somas bija jāšķērso milzīgā lidosta. Kad beidzot tās atradu, sapratu, ka apmēram tik pat liels gabals būs jāmēro, lai tiktu uz vilcieniem. Nopirku biļeti ir 2 pārsēšanām uz Strasbūru. Kaitinoši. Taču Šveice ir ļoti skaista valsts. Sakopta, kalnaina un ar govīm. Stereotipiski.
Nonākot Strasbūrā sāku nervozēt, jo nezināju vēl, kur dzīvošu un ar savu hostu vēl sazinājies nebiju. Tā, nu, sākās mana 4 stundu garā pastaiga ar lielajām somām par Strasbūru. Varat noprast, ka man nāca miegs un somas likās ļoti smagas. Šeit pa dienu ir 22 grādi un man mugurā bija džemperis un žakete, kurus nebija kur iebakāt. Ellīte.
Pēc 4 stundām nonācu tur pat, kur sāku, vilciena stacijā, taču šoreiz atklāju, ka tur ir arī tūrisma info centrs, kas atviegloja man lielā mērā meklējumus.
Sazinājos ar saviem hostiem. Ar 4 a autobusu nonācu līdz viņu mājai. Tas nav dzīvoklis, bet māja, kurā dzīvo 4 francūži, kuriem visiem ir kaut kas kopīgs - žonglēšana. Viņi viens otru pazīst caur vietējo Strasbūras žonglētāju klubiņu. Man būs matracis, uz kura šonakt gulēt. Stilīgi. Tagad izmetu vēl vienu pēdējo apli caur veikalu un nu esmu manās pagaidu mājās.