un es nemaz nejutos dīvaini, ka pirmdienas dienā, kad visi lauku bērniņi ierodas lielpilsētā, lai dotos uz mācību iestādēm, es devos gluži pretējā virzienā - no lielpilsētas uz laukiem. mazliet ignorējot skolu un citus lielās dzīves parametrus. man tas viss ir apnicis.
un vismaz atgriezos dzīvē, ziniet, no ceturdienas vakara dzīvot bez interneta - tīri tā neko izaicinājums.
un apskaidrība, ka internets tomēr man ir mazliet kā gaiss - dzīvošanas procesam nepieciešama parādība.