"Dievs, kas ir varavīksne?

                                                                                                          Lēciens

                                                                                                  mīļajiem par prieku."

un nav nemaz tik bieži, kad nepavisam negribas aizvērt grāmatas pēdējo vāku. kad gribas lasīt lēnāk un lēnāk, mazāk un mazāk. lai nepienāk beigas. bet lasi vairāk un vairāk, dziļāk un dziļāk, jo tad uzbur savu pasaulīti, savas krāsas. Aizmirsties, sajūties un esi. tur. un dīvains miers pārņem. bet pēdējā lapaspuse ir aizvērta.

"vai mēs esam kritušie eņģeļi, kas negrib ticēt, ka nekas ir nekas, un tāpēc mēs dzimstam, lai zaudētu savus mīļotos un dārgos draugus citu pēc cita un beigās arī paši savu dzīvi, lai redzētu, ka tas piepildās?... bet aukstie rīti atgriezās un mākoņi kā milzīgi dūmu vāli plūda no Zibeņu aizas, ezers tālu lejā joprojām bija debešķīgi neitrāls, tukša telpa tāpat kā allaž. o, zemes zobu griešana, ar ko tas viss beigsies, ja ne ar kādu maigu, zeltainu mūžibu, lai pierādītu, ka nevienam no mums nav bijusi taisnība, lai pierādītu, ka pati pierādīšana ir ne..."

džeks keruaks "dharmas blandoņas"