nu jau kādu laiku atpakaļ, kad palika siltāks, visi runāja par skriešanu rītos/vakaros. tad nu šodien uzrāvu savas adidas trenuškas un pievienojos māsai vienā nieka kilosešsimt metru skrējienā.
un tas viss noslēdzās ar vēl vienu pārliecību, ka man tiešām riebjas skriet, riebjas tā pēcsajūta, ka visas iekšas un sirdi var izspļaut izlietnē. to pretīgo sajūtu neatlīdzina pat apziņa - jē, noskrēju! šo jau es zinātu tālos vidusskolas laikos, kad krosi bija lielākās zobu sāpes.
vajadzētu jau sev pārkāpt un turpināt lēnā garā, bet nu kas nav, tas nav.
lūk, futboliņu ar te brīvdienās pūsdama elsdama spēlēju, nu kam tas der?