runājot par ar blīkšķi pārplīsušām velosipēdu kamerām.
vēl pamatskolas laikos ar kalses biedriem mināmies uz 2.5 km attālajām smilšu alām pie kuldīgas.
spēlējām spēles, cepām desas, kā jau kārtīgā klases izbraucienā piedienas. un tad kur gadījies, kur ne,
mūs visus pārsteidza blīkšķis. un skaidrs bija viens, ka tā noteikti ir kāda vellpēda riepa. jā, un tad
nu katrs sava kumeliņa īpašnieks to tik vien cerēja - kaut tā nebūtu mana. un vienam tā tomēr bija viņa.
un tā nebija mana!
lai jums visiem labi ripo! es zinu, ka nu visi ir atklājuši savas velosezonas.