ir ļoti saulaina svētdiena, plus viens grāds un es dodos kāpt Esjas kalnā.

fantastisks prieks un laime un saviļņojums un prieeeeks iekšiņās!
vienkārši par to, ka es varu uzkāpt kalna virsotnē, tas nemaz nebija tik viegli. un sajust visus savus locekļus pilnus pilnus noguruma tagad.
lieliskas sajūtas stāvēt tur kalnā, redzēt kāpjošus cilvēciņus mazus kā skudriņas, redzēt 30 km tālo reikjavīku sev pie kājām, sajusties tik maziņš un maziņš. sēdēt sniegā ziemeļpusē akmeņu krāvumiem. un sajusties tūļīgam večiņam, kad tev skrien garām krosiņu pa kalnu! neiedomājami.
un pēc tam sarunāt stāvvietā mašīnu, kas atvedīs uz pilsētu, jo autobuss iet pēc četrām stundām.
d z ī v e!
mājās garda dārzeņu zupiņa, kleinuri un tējas.