aizbraucu uz laukiem un uzskrēju virsū siena talkai.
nu neko, ņēmu grābekli un gāju piegrābt galus siena strīpām.
taisīju visiem gardum gardo sakņu zupu ar visādiem tikko no lauka labumiem un ar mimmi cepām ābolu pīrāgu.
visus savus mazos brālēnus un māsīcas vizināju ar mopēdu un, braukājot sapratu, ka vot, tad, kad man būs vīrs un bērni, gribu blakusvāģeni, samet visus bērnus blakusvāģenē un aidā dzīvē.
mājupceļš naktī ar rolleru smieklīgs, jo visādi čaļi savos bēemvē vāģos brauc lēnām garām, stāv ceļgalos un midžina telefonā lampiņas.

to, cik izdevies vai neizdevies šogad bija festivāls mīlas vasara, domāju, ka labi atspoguļo viņu ieejas aproce.
.
nu re, tur pie ieejas vesela bļoda ar 200 apzīmētām pogām, kas liecina, ka diezin vairāk jau nu cilvēku arī bija, ej nu tu izvēlies. beigās vienkārši aizver acis un uz labu laimi velc to savu pogu un zini, ka būs ļoti laba. un tur daudz mazu bērnu un daudz suņu, mazi un lieli, visādas bumbu spēles. telšu pilsētiņa ar mīlīgi maza.
un, kas ir ļoti priecīgi, ka ļoti lēti un garšīgi paēst varēja!
un no ansambļiem atzīmējami divi, - black drummer is a slave, baigi blieza un spēlēja, bet patika, tiešām. ja vēl sataisītu interesantāku to instrumentālo daļu un nogrieztu visas balsis, uhtī, kas par bandu sanāktu.
un hospitāļi, lūk, ļoti liekas, ka dēļ publikas ņēma un nogrieza/saīsināja uzstāšanos, jo redz, kā tad tu spēlēsi un dziedāsi, ja apdzēries bars ķērc tik raimi, raimi.
vot tā, tamdēļ tagad iešu fēnot matus un krāsot acis, došos uz hosielu zabadakā, kur vienmēr forši skan.