vakardien ap diviem naktī braucām mājās no zabadaka.
tā kā ļoti lija, tad ceļš bija tumšs un drūms kā arī devītajai klasei bija izlaidumi, tamdēļ jau laikus nolēmu, ka jābrauc prātīgi un uzmanīgi, jo zin kā, mazums ceļu policija siro riņķī, jo tie izlaidumi un alkoholi.
izbraucām cauri priedainei kādu gabaliņu, es braucu apmēram uz 70 km/h, jo nebiju vēl paguvusi kaut līdz 90 km/h uzņemt ātrumu. un te, kur gadījies, kur ne, pretī braucošā mašīna ieslēdz migalkas un mirkšķina ar uguņiem, mierīgi piestāju maliņā, atvēru logu, sameklēju tiesības un mašīnas papīrus un pa atvērto logu man saka: "labvakar. kuldīgas ceļu policija, inspektors x, sagatavojiet vadītāja apliecību un tehnisko pasi!" visu sagatavoju, insektors apskatīja papīrus, apskatīja, kad izieta tehniskā apskate, salīdzināja tehniskās pases numuru ar automašīnas numuru. un - "paldies, laimīgu ceļu!"
jūhū, pirmo reizi četru gadu laikā apstādināja policija un vēl ar bākugunīm! un pat nelika pūst trubiņā.

velosipēdu es rīgā turu koju kāpņu telpā pieslēgtu pie margas starp pirmo stāvu un pagrabu, tur daudzi tur savu velosipēdus. šķiet, kāda nedēļa bija apritējusi, kad nebiju kustinājusi no vietas to ārā. un tad vienu pēcpusdienu gāju lejā slēgt vaļā, kad atskārtu, ka kāds ir nozadzis manu lampiņu. nav jau tā škrobe tik liela par to, ka lampiņa nozagta, bet par faktu, ka kāds, ar ko es, iespējams, braucu vienā liftā vai mazgāju zobus pie vienas izlietnes, to ir izdarījis. šīs sezonas atklāšanas riepas pumpēšanas pasākumā kaut kā tizli pati nolauzu lampiņu no tās detaļas, kura stāv uz ragiem un kur to var ievietot un izņemt ārā. tad nu kārtīgi pielīmēju ar skoču, lai turās stingri. un še tev, atnāku un skočs ir nopluinīts un lampiņai pieaugušas kājās.

lūk, tā ir baudiņa, - iziet mazdārziņā pēc pašu salātlapām un redīsu čupām un pārvērst to visu mēli-var-norīt gardos salātos.