vot muļķums! vakar kopmītņbiedrs un kursa biedrs vienā personā vakarpusē prasīja vai man uz olimpi nevajagot, biedram esot beidzies tualetes papīrs un vajagot iet nopirkt. tā kā vakar man bija nebakstīt - nerunāt - neredzēt, jo rakstīju un rēķināju to savu kursa darbu, teicu, ka nevajag gan, bet, ja vajaga tualetes papīru, varu kādu rulli taču droši aizdot. tā un šitā, sanāca, ka biedram nevajag aizņemties tomēr un uz veikalu arī slinkums iet. tad nu šodien, pēc kopīgām mocībām skolā, gājām uz olimpi; biedrs pēc sava tualetes papīra, es pēc vakariņām. ilgi stāvējām pie papīra ruļļu plaukta un pētījām, kuru tad ņemt un ko tik nē. nu neko. tagad ir šīs dienas vakars, sāk nākt miegs un domāju, nu ko, jāiet nomazgāties un jāaiziet uz labierīcībām, tamdēļ paveru skapīti, lai ķertu pēc papīra ruļļa.. un te nav grūti saprast, kas tagad notiek! - beidzies un nav. nu neko, tikko kā uztaisīju tuk-tuk pie biedra durvīm ar tekstu:"vari, lūdzu, aizdot papīra rulli?" smējāmies vēderu turēdami!

tad, kad gribēšu lamāties, itin labi lamvārdu aizstās celtnieks.
kojās arī celtnieki uzvedās kā jau kojās. šodien tiku pie jaunajiem plastmasas logiem, bet tad, kad ieraudzīju, kāda ir atstāta mana istaba, tad gandrīz apraudājos un lamājos trīsstāvīgiem vārdiem! es nezinu, ko tie veči ar mani izdarītu, ja es būtu celtnieks un mainītu viņu istabā logus!
( fotostāsts tālāk )