lai te man tiek savs velotripa piezīmītis. viss noslēdzās ar nieka trīsdesmit diviem kilometrim, pilnīgu absolūtu izmirkumu līdz pat apakšbiksēm un slapjo tē kreklu šovu septiņu kilometru garumā. un tad bija priecīgi bērnības brīžu mirkļi, kad var braukt pa peļķē un ir tik dziļi vienalga, ka nodubļosies, sašmulēsies, jo nu jau vairs nekur nav jāskrien, nu jau vairs neizbēgt un neko sausu nesaglabāt. rīt turpināšu mazliet lielāku kilometrāžu un kas zin, varbūt atkal ar lietiem un pērkoņiem.