kaut kā sēdēju un atcerējos pagājušo gadu, kad viens profesors, skaidrojot par korelācijas funkcijām lika auditorijā "uz aci" noteikt tāfeles platumu un uzrakstīt uz lapiņas. paskatījos uz tāfeles, izdomāju, ka tur varētu būt 99 centimetri; visa auditorija sarakstīja savus variantus un nodeva profesoram. tad viņš ātri apkopoja rezultātus, lai iegūtu korelācijas funkciju. un, protams, lai beigās remdētu ziņkārību, izmērīja ar lineālu tāfeles platumu. lineāls rādīja ne vairāk ne mazāk kā 99 centimetrus. nopriecājos klusu pie sevis, ka tas ir mans rezultāts, sabakstīju sānos blakus sēdošajiem un palielījos, kāds man acumērs.
un to visu atcerējos tāpēc, ka tikko notika sekojošs gadījums. tā kā ir sesija, ir atvērti n skapja logi, visi kaut ko saka un stāsta, kādam kaut ko vajag, man no kāda kaut ko vajag. pēkšņi man prasa, vai kādā skapī (nu skapī, skapī) nav noslēpusies mēraukla. lēnām noskaidrojas, ka mēraukla nepieciešama, lai izmērītu perimetru balkona durvīm, jo āzenes ielā tās ir tā neko sapuvušas, un aizkari vējā šūpojas, nemaz nerunājot par to, kā pie loga sēžot salst. tā kā visas balkona durvis āzenes ielā ir vienādas, uzmetu acis savējām un sacīju, ka perimetrs varētu būt 2*2.1 + 2*0.8. pēc šī izteikuma ziņkārība ņēma virsroku, paņēmu savus garākos lineālus, un sāku mērīt. izmēru īsāko malu - ō, jauki, astoņdesmit centimetri. izmēru garāko malu - ō, vēl jaukāk, divi metri un desmit centimetri.
uzsitu sev pa pleciņu.

vaidieniņ, ja, klausoties citu sarunas, spēju uztvert latgaliešu valodu, tad lasīt, jāatzīst, gan ir pagrūti.

ak, es mazā īmo pakaļiņa. skatos darta&kaspars.avi
un man skrien skudriņas un tek asariņas.