vai. un nemaz nezināju, ka ārā ir negaisiņš.
skriešu uz balkona ievilkt gaisu un priecāties.

es nudien nezinu kādas emōcijas jums izraisa šis cilvēks,
bet man viņa izraisa visu emōciju plašo spektru. no bezgalības - līdz bezgalībai +.
piemēram, tagad es smejos tik ļoti, ka dabūju teikt savam kolēģim, lai nedomā, ka es esmu traka.
sīkāku informāciju tomēr nerakstīšu, nav jau te tas viss tik anonīmi, cik sākumā varētu likties.

šodien pats einārs repše bija atnācis uz rtu, lai ievilinātu savās afērās telekomunikāciju studentiņus. stāstīja, cik nu latvijā strauji esot jāplaukst un jāzeļ robotikai un mākslīgajam intelektam. viņš bija tieši tik smieklīgs, cik smieklīgu es viņu pat iztēloties nespēju. un labi, cik labi, ka ap kaklu ir lielā šalle, kurā var savaldīt savus histēriskos smieklus un ķiķināšanu. un tas, kā viņš nosauca savu e-pasta adresi! - "einars@apollo.lv einārs - tātad mans vārds. apollo - serveris, ja? ļoti vienkārši! un te jums arī telefona numurs 29xxxxxx, labāk sūtiet īsziņas, es parasti neceļu, kad zvana svešs numurs, ziniet kā - dzeltenā prese un tā!"

daudz vieglāk man būtu atrast un uzskaitīt tās lietas, ko es neprotu nekā tās, ko protu. tātad, sāksim - krievu valoda. šodienas virsotne - uzdodot jautājumu: в какое время вы обычно едите?, es nesaņēmu gaidīto atbildi par to, cikos respondents ēd brokastis, pusdienas, vakariņas, bet gan - no rīta uz darbu un vakarā atpakaļ. pēc maniem izmisīgajiem centieniem, jaucot kopā frāzes krievu valodā un latviešu, paskaidrot, ka jautājums nav īsti domāts par to, kad cilvēks brauc uz darbu vai atpakaļ, bet gan par едите, es saņēmu atbildē vēl vienu teikumu, par to, ka respondents brauc ar sabiedrisko transportu no rīta uz darbu un vakarā mājup. tad vēlreiz mēģinot apvienot visus krievu valodas garus, kas atrodas manī, izmocīju no sevis vārdu перекусывать, pēc kura saņēmu garu neapmierinātības pilnu monologu skaidrā krievu valodā, no kura vienīgais, ko es sapratu bija, ka esot vienreiz jābeidz ākstīties, un, ka tas noteikti ir domāts jaunākiem cilvēkiem. līdz es beigās izdvesu pavisam klusu извините un noliku klausuli. un tad! - tad vienīgais, ko es sajutu, bija tas, ka ātri jābēg prom no tās vietas, un dusmas, neizskaidrojamas dusmas par to, ka te nav tomēr nekāda krievu kolonija, un, ja tu nesaproti ne vārda krieviski, tad lasies prom uz savu krieviju un dzīvo laimīgi! jā, pārāk dažādi tie ļautiņi, jo pirms mirklīša tieši runāju ar kādu 30gadnieku no daugavpils, kurš veselīgi pasmīnēja un iesmējās par manu neveselīgo vārdu izmurkšķēšanu. jūtams smaids uz viņa lūpām un centieni mani pārtraukt pusvārdā pēc nemākulīgiem vārdu izrunāšanas mēģinājumiem, līdzko teikuma doma ir uztverta! lūk, latgales burvība kārtējā.