kad es biju maza, man šķita, ka katrs cilvēks redz krāsas citādāk...debesis visi dēvē par zilām, bet katram šis nosaukums "zils" saistās ar savu krāsu...un neviens neredz to kā ir patiesībā... jo krāsu būtībā nemaz nav... mēs paši tās esam izdomājuši, lai dzīve neliktos tik monotona...
protams, šādas domas šķiet pilnīgi muļķīgas, izskaidrojot visu ar fiziku vai anatomiju, bet, ja nu mēs tā skatāmies nevis uz krāsām, bet uz pašu dzīvi...? varbūt tas ir iemesls, kāpēc pasaulē ir laimīgie un nelaimīgie, priecīgie un skumjie, drosmīgie un pārgalvīgie, brīvie un vientuļie... vai tad nav tā, ka visi ir vienādi, tikai sevi vai citus redz gaiši vai tumši, spilgti vai blāvi, raibi vai vienkrāsaini...
bet, ja patiesi pasaulei nebūtu krāsu, es nespētu piemeklēt sev kamuflāžu...vismaz pati ne...
vai tas nav pilnīgi dumji tik tālu ieslīgt savā subjektīvismā, ka skatoties uz sevi no malas, liekas, ka ar aizsietām acīm tausti svešinieku... jo es nezinu vai esmu laimīga vai nē... nezinu pat vai esmu īsts vientuļnieks vai vienkārši brīvs cilvēks... jo jūtu tik dažādas emocijas vienlaicīgi... it kā es būtu kā ūdens pie nulles grādiem... tikai jāatnāk kādam un jāpasaka, ka temperatūra kritīsies, un es tūliņ pat sasalšu...bet, ja man pateiks, ka tā plāno celties, varbūt pat kādu applaucēšu esot pie tiem pašiem nulles grādiem...



©i.k.