beidzot pēc ilgāka laika pie mana apvāršņa parādījusies dzejas grāmata, ko lasu mazliet ar aizrautību. man patīk nesamākslotība, neuzspēlēta tēlainība, neizpušķošana un es-esmu-dzejnieks-un-rakstu-bezgala-epitetaini maniere. var jau būt, ka dzejas pasaulei vajadzētu uzburt netipiski skaistas, izkrāsotas ainas. likt dvēselei gavilēt par tālo un neaizsniedzamo. bet nē, te tā nemaz nav - un man pietiek ar ikdienišķi aprakstītu sadzīves situāciju. + pelēkiem vāciņiem.