Kam nav lemts kristīgajā mācībā mierinājumu gūt, tam nav - elkdievību es saskatu pašā kristīgajā reliģijā - svēto pielūgsmē politeismu, Lieldienās pavasara atmodu, bet mācītāju uzvedībā - rupju un paviršu sektantismu.
Idejā, ka mēs esam vienīgie, īstie un izredzētie - dieva vārda rupju sagrozīšanu, jo: 1. bez dieva gribas tā pat nekas viss nenotiktu; 2. a kā viņi to zina (katoļi, vasarsvētku kāviņutur, mūnistu un visi citi pašdročītāji)? 3. vai dievs ir tik mazisks lai pieņemtu cilvēka kontaktu ar dievu tikai vienā veidā? 4. Vai dievam nav pofig? 5. vai't viņš jau nav piedevis? (tikai nesaprotu ko, ka bez viņa ziņas ne matiņš nenokrīt no cilvēka galvas).
Vārdusakot - cilvēku galvā attiecībā pret dievu ir plašas un bezizmērīgas, dievu apvainojošas muļķības un diemžēl ar tām cilvēki uzplijas viens otram.

(Reply to this) (Thread)

Ui, pilnīgi piekrītu.

(Reply to this) (Parent)