skin like velvet - 30. Jūlijs 2008

Bija man vienreiz tāds puisis, kuram mēle bija plakana kā žilete. un katrreiz atceroties kā bija ar viņu skūpstīties, man siekalas saskrien mutē. vēl viņam bija tie vīriešiem neraksturīgie "mīlas rokturīši". trenēta vēdera prese, bet sānos fifīgas ādas krokas kurās ieķerties. ak kāpēc gan es tad biju precējusies, bet viņš pārāk godīgs?

muļķīgi, ka brīdī, kad cilvēks izlemj, ka pienācis laiks veidot NORMĀLAS attiecības un izstāsta savam partnerim visu par savu pagātni, domājot, ja nebūs neviena paša mela, tad nebūs nevienas pašas problēmas, izrādās, ka partneris ir lielākā iespējamā pļāpu taša un tavus noslēpumus atstāsta visiem, kam nav slinkums klausīties...

un tu jūties tāds bišķi nodots, bet it kā jau nav par ko. savāc visus nesmukumus dziļi dziļi aiz atslēgas un nosolies nevienam nekad neatklāt.

tas ir labs jautājums vienmēr- kāpēc mums toreiz nekas nesanāca?
tāpēc ka beidzās garša-
tā kā kožļenei.
un ja kožļā pastāvējušu kožļeni, tad tā vien šķiet, ka garša ir atgriezusies. bet tas, dārgais, nav uz ilgu laiku.
varbūt man nav taisnība, varbūt.